Eitanāzijas problēma ir, domājams, tikpat sena kā pati medicīna, tomēr legālu tiesisko statusu šī prakse sāka iegūt tikai šajā gadsimtā. Nīderlande bija pirmā valsts pasaulē, kur 2002. gada 1. aprīlī stājās spēkā eitanāziju legalizējošs likums.

Eitanāzijas termins darināts no sengrieķu valodas vārdiem ‘ei’ – „labs” un ‘thānatos’ – „nāve”; tātad – „labā nāve”. Šo jēdzienu jau 16. gadsimtā radīja angļu filozofs Frānsiss Bēkons, un tas apliecina, ka, lai arī plašākas sabiedrības uzmanība eitanāzijas problēmai tika pievērsta tikai 20. gadsimtā, tā pastāvējusi jau daudz senāk. Jādomā, ka līdz ar to pašu brīdi, kad daži sabiedrības locekļi uzņēmās profesionālas rūpes par savu līdzcilvēku veselību, radās arī jautājums, kā rīkoties tad, ja slimība ir nedziedināma, dzīves atlikusī daļa sola sirdzējam tikai jaunas mokas un pazemojumu, un viņš pats nepārprotami vēlas no dzīves aiziet. Un droši vien visos laikos ir bijuši dziednieki un ārsti, kuri uzņēmušies atbildību pārtraukt slimnieka mocības, paātrinot viņa aiziešanu un tādējādi kļūstot par „žēlsirdīgiem slepkavām”.

Sabiedrībai, savukārt, jāizšķiras, kā šādu rīcību vērtēt – kā žēlsirdību vai kā slepkavību? Nīderlande bija pirmā valsts mūsdienu pasaulē, kas dilemmu izšķīra nacionālās likumdošanas līmenī. 2002. gada 1. aprīlī spēkā stājās Nīderlandes Karalistes likums „Par pieprasītās nonāvēšanas un atbalstītās pašnāvības kontroli” – līdz ar to šai Eiropas valstī eitanāzija tika legalizēta.

Kristīgā ticība saviem sekotājiem dod nepārprotamus orientierus: dzīvību cilvēkam devis Dievs, un arī ciešanas, ja tādas lemtas, nav iemesls, lai labprātīgi aizietu no dzīves. Līdzīgās domās ir arī vairums citu lielo pasaules reliģiju. Un arī Hipokrāta zvēresta oriģinālajā versijā ir teikums: „ [Es] nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu.” Tomēr līdz ar Renesanses laikmetu, nostiprinoties priekšstatiem par indivīda gribas brīvību, arvien vairāk domātāju sliecās atzīt cilvēka tiesības lemt arī par savu dzīvību un nāvi. Pirmā valsts, kur šis jautājums tika plaši aktualizēts medicīnas un tiesiskās prakses līmenī bija 20. gs. sākuma Vācija. Taču šīs attīstības turpinājums noveda drīzāk pie eitanāzijas prakses diskreditēšanas, jo legālu statusu „labā nāve” ieguva nacistu reiha laikā, kad tikpat legāla kļuva arī nedziedināmu psihisko slimnieku slepkavošana.

Ievērojot situācijas ētisko un arī tiesisko neviennozīmību, nenākas brīnīties, ka arī 21. gadsimtā eitanāzija ir legalizēta tikai dažās valstīs un teritorijās. Eiropā par tādā šobrīd tiek uzskatītas vienīgi Beniluksa valstis, savukārt Šveicē un Vācijā legāla ir t.s. ārsta atbalstīta pašnāvība. Robeža starp abiem nojēgumiem ir diezgan izplūdusi, tāpēc dažādi avoti min Šveici un arī vairākus Savienoto Valstu štatus gan kā eitanāzijas gan ārsta atbalstītas pašnāvības legalitātes piemērus. Nepārprotami legāla eitanāzija ir Kanādā un Austrālijas Rietumu provincē, savukārt Kolumbijā un Japānā tā legalizēta tiesvedība precedentu ceļā. Visās Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Indijā un vairumā Rietumeiropas un valstu legāla ir t.s. pasīvā eitanāzija, proti – gadījumos, kad pacienta dzīvība tiek uzturēta ar medicīniskiem līdzekļiem, šī terapija var tikt pārtraukta, ļaujot viņam nomirt.

Vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā eitanāzija ir ar likumu aizliegta, ir Polija. Tomēr vairākās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā Latvijā, tāpat arī vairumā pasaules valstu, tiesiskā līmenī attieksme pret eitanāziju paliek nedefinēta. Arī šajās valstīs gan pastāv likumdošanas normas un regulējumi, kas ļauj ārstam pieņemt lēmumu, kas faktiski ir identisks pasīvajai eitanāzijai, tomēr mediķi, kuri apzināti palīdzētu pacientam pārtraukt ciešanas, aizejot no dzīves, riskētu nonākt apsūdzēto statusā.