1864. gada 1. decembrī dzimis latviešu filozofs un publicists, Latviešu Nacionālās padomes loceklis, Latvijas Universitātes filozofijas profesors, pirmās brīvvalsts Saeimas deputāts Pēteris Zālīte.

Pēteris Zālīte pasauli ieraudzīja Raunas pusē, Sīļu mājās, trūcīga zemnieka astoņu bērnu ģimenē.  Tēvs savulaik no turīga zemnieka par trūcīgu kļuvis mājas maiņu rezultātā un visu mūžu Zālītem vecākajam bijis smagi jāstrādā, un šķita, tāds pats liktenis piemeklēs viņa bērnus.

Pēteris skolas gaitas uzsāka astoņu gadu vecumā un vispirms mācījās pagasta skolā, tad pēc diviem gadiem mācības turpina Raunas draudzes skolā, kuru pabeidzot, tālāk izglītoties vairs nav vaļas, jo nākas palīdzēt tēvam darbos. Lai tēvam palīdzētu uzturēt divus brāļus un piecas māsas, Pēterim nākas smagi strādāt un mācībām laika atlicis vien naktīs un svētdienās, tomēr visu šo laiku Pēteris izmantojis lasīšanai – lasījis visu, ko vien varējis sadabūt – bet sevišķi centīgi esot lasījis Bībeli. Klīst nostāsti, ka esot to zinājis gandrīz no galvas.

Zēnu pamanījis vietējais mācītājs, kurš piedāvājis jauneklim kļūs par misionāru Indijā. Bet Indijas vietā Zālīte, kuram tobrīd bija jau 20 gadu,  nokļuva Cēsu apriņķa skolā, kur pie skolotāja Krišjaņa Bērna Zālīte aizsāk pētīt Brikgausa konversācijas vārdnīcu, kuru lasot, Indija aizmirstas pavisam. Un tad, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāk ziņa, ka Pēteri Zālīti uzņems Hannoveres seminārā. Tiesa, līdz Hannoverei viņš nenonāk naudas trūkuma dēļ, Pētera ceļš apstājas Rīgā, kur viņš pavada vasaru, mācoties kopā ar kādu jaunekli vārdā Pēteris Brakšs, un rudenī nonāk pie Eduarda Veidenbauma. Ar viņa atbalstu mācību procesā viņš iestājas Rīgas guberņas ģimnāzijā, bet arī tur mācības nākas pārtraukt naudas trūkuma dēļ. Bet mācību process neapstājas, Zālīte neatlaidīgi turpina izglītoties pašmācības ceļā, līdz veiksme uzspīd un viņš iestājas Jēnas universitātē, kur studējot filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, iegūst filozofijas doktora grādu. Pēcāk vēl turpinājis izglītoties, līdzekļus mācībām nopelnījis strādājot avīzēs, publicējoties un pasniedzot privātstundas, gan Berlīnē, gan Pēterburgā.

Pēc studijām ārzemēs un Amerikas apceļošanas Pēteris Zālīte atgriežas Rīgā, kur no 1893. gada strādājis par redaktoru laikrakstos „Mājas Viesis”, vēlāk tā ir „Dienas Lapa”. Tai laikā viņš arī izveido „Mājas Viesa” mēnešrakstu, kas piesaista tā brīža spožākos rakstniekus – Aspaziju, Plūdoni, Deglavu, Veidenbaumu, arī Raini. Starp citu Zālīte ļoti atbalstījis Poruku un Raini. Varētu pat teikt, ka Pēteris Zālīte ļāva tobrīd vēl lasītājiem maz zināmajam Rainim uzmirdzēt kā tulkotājam, jo tieši ar Zālītes atbalstu Rainis tulko Gētes „Ifigēniju Tauridā” un „Faustu”, G. E. Lesinga „Nātanu Gudro”, M. Ļermontova „Dēmonu”.

Lai arī par Zālītes spožāko panākumu nereti sauc „Mājas Viesa” mēnešraksta izveidošanu, tieši viņš ir izstrādājis Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes pamatprincipus, jo  Zālītes vārdiem runājot jo "neviens nevar tikt uzskatīts par izglītotu, kas nepazīst un nav pamatīgi iepazinies ar filozofiju, psiholoģiju, atziņas teoriju, loģiku, ētiku".  

P. Zālīte bija filozofijas profesors Latvijas Universitātē un lasīja filozofijas vēstures kursu. Profesora lielākā autoritāte filozofu vidū, protams, bija I. Kants – viņam bija tuva lielā filozofa mūžīgā miera ideja. Pateicoties Zālītem universitātē nodibināja Kanta biedrību un tādēļ Pēteri Zālīti nereti dēvēja par „latviešu Kantu”. 

Pirmā brīvvalsts laikā Zālīte bija 3. un 4. Saiemas deputāts, kas bija ieguvis odioza politiķa slavu. Zālīte mūža laikā publicējis daudz grāmatu un brošūru, kā arī vairāk nekā simt zinātnisku rakstu periodikā. Viņš arī piedalījies Konversācijas vārdnīcas veidošanā. Politisko un pedagoģisko darbu noslēdzot, viņš LU Filoloģijas un filozofijas fakultātei atdāvinājis savu plašo zinātnisko bibliotēku. Viņsaulē Pēteris Zālīte aizgāja 1939.gadā.