Vienu no ietekmīgākajiem padomju komunistiem Sergeju Kirovu 1934. gada 1. decembrī noslepkavoja, domājams, psiholoģisku problēmu mocīts vienpatis. Taču padomju diktatoram Josifam Staļinam šī slepkavība kļuva par iemeslu grandiozu nežēlīgu represiju aizsākumam.

 

1934. gada 1. decembrī Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Politbiroja loceklis, Ļeņingradas apgabala Partijas komitejas pirmais sekretārs Sergejs Kirovs, kā ierasts, atradās savā darbavietā – partijas komitejas ēkā Smoļnijā. Ap puspieciem pievakarē gaitenī pie darba kabineta Kirovam no mugurpuses pienāca kāds cilvēks un ar vienu precīzu pistoles šāvienu pakausī viņu nogalināja. Slepkava mēģināja izdarīt pašnāvību, taču netrāpīja, zaudēja samaņu un tika uz vietas aizturēts. Tas izrādījās Leonīds Nikolajevs – savulaik zemākā ranga partijas aparāta darbinieks, bet slepkavības brīdī bezdarbnieks.

Sergejs Kirovs, laikā, kad Nikolajeva raidītā lode izdzēsa viņa dzīvību, bija viena no ietekmīgākajām personām boļševiku impērijas varas virsotnē. Ļeņingrada – mūsdienās atkal dēvēta vēsturiskajā nosaukumā par Sanktpēterburgu – bija otrā nozīmīgākā Padomju Savienības pilsēta, savukārt apgabala kompartijas pirmais sekretārs bija nozīmīgākā figūra vietējā varas hierarhijā. Bez tam Kirovs bija padomju vadoņa Josifa Staļina personisks draugs un uzticams līdzgaitnieks. Viņš bija teju ideāls komunists: cēlies no trūcīgas ģimenes, agri zaudējis abus vecākus, centīgi mācījies, jau astoņpadsmit gadu vecumā kļuvis par aizliegtās sociāldemokrātu partijas biedru, bet 22 gados – par profesionālu revolucionāru. Viņš lieliski sapratās ar vienkāršajiem strādniekiem, prata runāt ar viņiem saprotami, emocionāli un aizraujoši, un bija viņu vidē visai populārs.

Par to, kas lika Leonīdam Nikolajevam šaut uz Kirovu, jau tūdaļ pēc slepkavības un arī vēlāk izteiktas vairākas versijas. Tūlīt pēc notikuma sāka cirkulēt baumas, ka uzbrukumam bijuši personiski motīvi – sieviešu mīlulim Kirovam bijušas intīmas attiecības ar Nikolajeva sievu, Ļeņingradas partijas aparāta darbinieci, latvieti Mildu Drauli, tomēr šim pieņēmumam trūkst dokumentāla apstiprinājuma. Par daudz ticamāku uzskatāma versija, ka hroniskais neveiksminieks Nikolajevs, kurš pastāvīgi dzīvoja ar nenovērtēta un nepelnīti malā nostumta cilvēka izjūtu, ar šo slepkavību bija nolēmis reiz „parādīt” visai pasaulei, likt par sevi runāt un „ieiet vēsturē”. Diezgan daudz piekritēju ir arī uzskatam, ka slepkavība patiesībā bijusi Staļina rokaspuišu darbs; ka populārais, harizmātiskais Kirovs padomju diktatoram bijis bīstams konkurents un tāpēc iznīcināms.

Lai kā arī nebūtu patiesībā, Josifs Staļins, ieradies Ļeņingradā un personiski iesaistījies izmeklēšanā, deva tai nepārprotamu uzdevumu: izmeklētājiem bija jāatklāj pagrīdes sazvērnieku organizācija, kurā darbojušies Staļina politisko pretinieku – Grigorija Zinovjeva un Ļeva Kameņeva – piekritēji. Drīz šāda organizācija tiešām tika atklāta, Nikolajevs un visi viņam līdzdalībā viņam apsūdzētie atzīti par vainīgiem un nošauti. Sekoja nākamās prāvas, kuras skāra praktiski visus, kam bija bijis jebkāds sakars ar Sergeja Kirova slepkavu. Pavisam tika nošauti 17 cilvēki, vēl apmēram simts ieslodzīti cietumos vai izsūtīti. Tomēr daudz grandiozākas bija Kirova nogalināšanas netiešās sekas – valstī, kur ap 1934. gadu bija iezīmējusies zināma politiska klimata atmaigšana, atkal tika sakurināta vispārēja ienaidnieku meklēšanas histērija, un sagatavota likumiskā un organizatoriskā sistēma, ar kuras palīdzību dažus gadus vēlāk Staļina režīms iznīcināja jau simtiem tūkstošu tā dēvēto „tautas ienaidnieku”.