Tribunāls Nirnbergā, kur pēc Otrā pasaules kara beigām tika tiesāti izdzīvojušie nacistu režīma līderi, savu spriedumu pasludināja 1946. gada 1. oktobrī. Vairumam apsūdzēto tika piespriests nāvessods, attaisnojošu spriedumu bija maz.

1945. gada maijā Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Tas nenoslēdzās ar miera sarunām, kurās zaudētāja puse varētu censties izkaulēt sev kaut cik ciešamus padošanās noteikumus. Šoreiz no sakautās puses – nacistiskās Vācijas – tika pieprasīta bezierunu kapitulāciju, kas nozīmēja, ka uzvarētājas valstis lēma, vai tāda Vācija vispār turpmāk pastāvēs un kāda tā būs. Kas attiecās uz izdzīvojušajiem nacistiskā režīma līderiem, kuru agresīvā un rasistiskā politika bija ierāvusi pasauli nepieredzēti postošā konfliktā, tad viņiem bija lemts tribunāls. Apsūdzību uzturēja četru lielāko uzvarētājvalstu – Lielbritānijas, Francijas, Padomju Savienības un Savienoto Valstu – pārstāvji. Par tribunāla darbības vietu tika izraudzīta Nirnberga – pilsēta, kurā nacisti savas varenības laikos rīkoja valsts un partijas vērienīgākos pasākumus. Spriedums galvenajā prāvā, kurā tiesāja Hitlera režīma ietekmīgākās personas, tika pasludināts 1946. gada 1. oktobrī. Tika piespriesti 12 nāvessodi, 3 mūža ieslodzījumi, 4 citi pamatīgi ieslodzījuma termiņi, 3 apsūdzētos attaisnoja.

Ideju par Nirnbergas tribunāla nepieciešamību uzturēja pirmām kārtām Savienotās Valstis prezidenta Franklina Delano Rūzvelta personā. Viņa ieskatā šāds tiesas process demonstrētu taisnības uzvaru un būtu mācība līdzīgiem agresoriem nākotnē. Var šķist paradoksāli, taču amerikāņu ideju ļoti atsaucīgi pieņēma arī padomju diktators Josifs Staļins. Domājams, ka totalitārā vadoņa uztverē tas bija galīgās uzvaras apliecinājums, un tribunālam bija jālīdzinās vairākus gadus iepriekš Padomju Savienībā notikušajām paraugprāvām, kurās attaisnojošu spriedumu praktiski nebija. Padomju apsūdzētāji teju visos gadījumos prasīja apsūdzētajiem nāvessodu un, šķiet, bija nepatīkami pārsteigti, kad vairāki spriedumi izrādījās attaisnojoši.

Protams, nacistiskie noziedznieki bija pelnījuši visbargāko sodu, taču arī šī soda spriedēji ne tuvu nebija ētiskuma un korektas rīcības paraugs. Kara noslēguma posmā visas puses bija rīkojušās ļoti nežēlīgi, lielākā vai mazākā mērā pieļaujot kara noziegumus. Jau neilgi pēc prāvas sākuma starp uzvarētājām valstīm tika noslēgta slepena vienošanās par to, kādu jautājumu izvirzīšana prāvā nav pieļaujama. Tā tika garantēts, ka netiks apšaubīta tiesātāju morāli pārākā pozīcija un tiesības sodīt sakautos. Sevišķi ētiski apšaubāma bija epizode, kurā padomju puse mēģināja apsūdzēt vāciešus poļu virsnieku masu slepkavībās Katiņas mežā. Te nu aizstāvjiem izdevās pilnīgi pierādīt apsūdzības nepamatotību, un attiecīgā fakta izskatīšana vienkārši tika pārtraukta. Vainīgais tā arī netika nosaukts, lai gan visiem bija skaidrs, ka tas ir Staļina režīms.

Un tomēr – Nirnberga ar visiem tās trūkumiem ir nenoliedzami nozīmīgs starptautiski tiesiskais precedents. Kopš sprieduma pasludināšanas šajā tiesā vismaz teorētiski neviens starptautisks varmāka un kara kurinātājs vairs nevar būt drošs par savu nesodāmību. Un Nirnberga ir arī tā vieta, kur pirmo reizi nepārprotami pateikts, ka augstākstāvoša priekšnieka noziedzīga rīkojuma pildīšana neatbrīvo no atbildības par pastrādāto.