1878. gada 10. februārī (pēc vecā stila) Krievijas mūzikas biedrības koncertzālē Maskavā savu pirmatskaņojumu piedzīvoja Pētera Čaikovska 4. simfonija – pirmā psiholoģiskā drāma krievu simfoniskās mūzikas vēsturē, autora personiskās dzīves kolīziju apzīmogots darbs.

1877. gada rudenī komponists Pēteris Čaikovskis apmetās Šveicē. Tā paša gada jūlijā Čaikovskis bija apprecējies ar savu bijušo studenti Antoņinu Miļukovu, taču jau pēc pāris mēnešiem kļuva skaidrs, ka ar dzīvesbiedres jūsmu par komponista ģenialitāti kopdzīvei ir krietni par maz. Šķiet, jaunais vīrs pirms kāzām tā arī nebija atzinies topošajai dzīvesbiedrei, ka seksuāli viņa tam ir pilnīgi vienaldzīga – kā, piebildīsim, bija vienaldzīga arī jebkura cita sieviete. Tā nu šo laulību iznākums Čaikovskim bija vien juridiskas un finansiālas saistības uz atlikušo mūžu un smaga depresija, kas izpaudās arī kā krass radītspējas apsīkums. Šeit, nomaļā un klusā vietā, majestātisko Alpu tuvumā, darbaspējas drīz atjaunojās, taču šai laikā radītā mūzika ir komponista personiskās dzīves kolīziju apzīmogota.

Pētera Čaikovska 4. simfonija savu pirmatskaņojumu piedzīvoja Krievu mūzikas biedrības koncertzālē Maskavā 1878. gada 10. februārī. Pirmatskaņojumam nebija pelnīto panākumu. Kā iemesls tiek minēts tas, ka izcilā diriģenta Nikolaja Rubinšteina prātu tobrīd bija pilnībā pārņēmusi Čaikovska jaunā opera „Jevgeņijs Oņegins", un viņš nespēja veltīt gana spēku „Ceturtās" interpretācijai. Tikai ar laiku 4. simfonija ieņēma tai pienākošos vietu – kā pirmais psiholoģiskās drāmas paraugs krievu simfoniskās mūzikas vēsturē. Darbs veltīts Nadježdai fon Mekai – mecenātei, kura sniedza komponistam dāsnu materiālo atbalstu no sava miljonos mērāmā kapitāla un, kas zina, vēl nozīmīgāku morālu atbalstu sarakstē, kurā Čaikovskis atklāja draudzenei savus intīmos pārdzīvojumus un arī savas daiļrades darbnīcu.

„Mūsu simfonijai ir sava programma [..], un Jums, tikai Jums vienai es varu un vēlos norādīt kā uz tās atsevišķo daļu, tā uz visa veseluma nozīmi. [..] Tās neapšaubāmi galvenā doma. Tas ir fātums, tas liktenīgais spēks, kas kavē tiecībai pēc laimes sasniegt mērķi, kas skaudīgi uzmana, lai veiksme un miers nekad nekļūtu pilnīgi un neaptumšoti, kas kā Damokla zobens karājas virs galvas un pastāvīgi un neatlaidīgi saindē dvēseli. Tas ir neuzveicams, tev nekad ar to netikt galā. Tātad – visa dzīve ir nepārtraukta smagās īstenības un ātri gaistošu sapņojumu un laimes iedomu mija... Miera ostas nav... Tu peldēsi šai jūrā, līdz tā tevi apņems un noslīcinās savā dzīlē."

„Ja tu pats sevī nerodi motīvus priekam – skaties uz citiem. Ej tautā. Skaties, kā tie prot priecāties, nododoties nedalīti līksmām jūtām. [..] Viņi pat nepagriežas, pat nepaskatās uz tevi un nemana, ka esi vientuļš un skumjš. [..] Cik gan viņi ir laimīgi, ka viņos visas jūtas ir tik īstas un vienkāršas. Pārmet vien sev un nesaki, ka visa pasaule ir skumja. Ir vēl vienkārši, bet stipri prieki. Līksmo ar to citu līksmību. Var vēl tomēr dzīvot."