Par biblioklasmu dēvē mērķtiecīgu grāmatu iznīcināšanu to satura dēļ. Spilgtākais biblioklasma piemērs ir grāmatu sārti, kuri uzliesmoja Vācijā, kad tur pie varas bija nākuši nacisti. Viss sākās ar Berlīnes Seksualitātes izpētes institūta bibliotēkas un arhīva publisku dedzināšanu 1933. gada 10. maijā.

Gūtenberga drukas mašīna neapšaubāmi ir dižākais no cilvēces izgudrojumiem. Taču Vācija – modernās iespiedmākslas dzimtene – ierakstījusi vēstures anālēs arī pēdējo gadsimtu spilgtāko biblioklasma jeb libricīda, respektīvi, mērķtiecīgas grāmatu iznīcināšanas gadījumu.

Nacionālsociālisti, 1933. gada sākumā ieguvuši varu Vācijā, par vienu no saviem primārajiem uzdevumiem izvirzīja nācijas attīrīšanu no kaitīgām ietekmēm. Kā dadzis acī viņiem šai ziņā bija Seksualitātes izpētes institūts Berlīnē – privāta pētniecības iestāde, kas viena no pirmajām pasaulē pievērsās cilvēka seksualitātes, tai skaitā homoseksualitātes un transseksuālisma problēmu izpētei. No nacistu ideologu viedokļa pieminētās cilvēku kategorijas bija „deģenerāti”, un visa institūta darbība – „vācu garam” kaitīga. Partijas aģitatoru uzmundrināti, institūtā iebruka Vācu studentu apvienības aktīvisti. 1933. gada 10. maijā institūta bibliotēka un arhīvs tika nogādāti plašajā Operas laukumā un atdoti ugunij. Studentiem pievienojās citi „vāciskā gara” censoņi – „brūnkrekli” no SA un Hitlerjūgenda jaunuļi. Ap pusnakti liesmojošo sārtu apgaismotajā laukumā ieradās sabiedrības apgaismības un propagandas ministrs Jozefs Gēbelss. Tobrīd jau apmēram 40 000 lielais pūlis uzklausīja viņa uzrunu:

„Ekstrēmā žīdu intelektuālisma ēra ir beigusies. Vācu revolūcijas panākumi ir atkal attīrījuši ceļu vāciskai virzībai… Nākotnes vācietis nebūs tikai grāmatu cilvēks, viņš būs rakstura cilvēks. Jau šodien bez bailēm raudzīties nesaudzīgās uguns liesmā, pārvarēt bailes no nāves un no jauna mācīties nāvi cienīt – tāds ir šīs jaunās paaudzes uzdevums. Tāpēc šai pusnakts stundā jūs darāt krietnu darbu, atdodami pagātnes kaitīgo garu liesmām.”

Un tad sākās pa īstam. Iekuram no Seksualitātes pētniecības institūta pievienojās grāmatas no līdzās esošās Humbolta universitātes un Berlīnes publisko bibliotēku plauktiem. Pēc Berlīnes grāmatu sārti uzliesmoja Minhenē un Heidelbergā, Getingenē un Hallē, Nirnbergā, Minsterē, Kēnigsbergā un citur. Dažviet akcijas atlika līdz vasaras saulgriežiem, lai no grāmatām kurtu īsti vāciskas jāņugunis. Svilināja īstenus komunistus – Ļeņina, Trocka un Lībknehta apcerējumus; dažādu citu pasugu kreisos un pacifistus – Brehta un fon Horvāta lugas, Remarka, Hašeka un Feihtvangera romānus, pat Kestnera bērnu grāmatas. Nepaglābās arī degradējoši rietumu dekadenti – Hemingvejs un Londons, Herberts Velss un Anrē Žids. Un, protams, ikviens autors, par kuru bija zināms, ka tam senčos bijuši ebreji: Einšteins un Freids, Kafka un Šniclers, un arī 19. gadsimta romantiķis Heinrihs Heine. Dižais dzejnieks savulaik pat nenojauta, cik pravietiski nākamajā gadsimtā skanēs vārdi no viņa lugas „Almanzors”: „Tur, kur dedzina grāmatas, agri vai vēlu sāk dedzināt arī cilvēkus.”