1928.gada 10.novembrī sāk publicēt rakstnieka Ēriha Marijas Remarka romānu „Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Grāmata, kas kļūs par visu laiku pirktāko un lasītāju mīlētāko darbu Vācijā, sākumā gandrīz pat nespēja ieinteresēt izdevniecības. Izdevēji bažījās, ka neviens nevēlēsies lasīt par 1.Pasaules kara atmiņām, tomēr iedzīvotāju atsaucība bija grandioza.

Ērihs Marija Remarks bija Pirmā pasaules kara veterāns. Iesaukts armijā 1917.gadā, viņš nonāca Rietumu frontē. Saskāries ar visu kara bezjēdzību un cilvēku personību degradāciju, Remarks nonāk kara slimnīcā. Viņu smagi ievainoja kājā, rokā un kakla rajonā, tāpēc, iespējams, rakstniekam paveicās – viņš kara beigas sagaidīja hospitālī.

Romāns „Rietumu frontē bez pārmaiņām” sekoja kā adekvāta reakcija uz Veimāras republikas mēģinājumiem attaisnot zaudējumu. Oficiāli neviena vara nevēlēsies atzīt savu sakāvi un milzīgos zaudējumus. Tomēr šāda oficiālā politika kaitināja bijušos karavīrus. Tāpēc arī Remarka darbs kļuva unikāls un īpašs. Tas bija stāsts par cilvēku, kuram pretinieka karavīrs nebija nodarījis nekā ļauna, kuram nebija iemesla kļūt par dzīvnieku un slepkavot citus. Tie bija parasti cilvēki, kurus vara iemeta šausmīgās likteņa mokās – nodalīt savas dzīves izvēles uz tik primitīvu kategoriju, kā „dzīvot vai mirt”. Tāpēc arī Remarka grāmata aizskāra līdzcilvēku sirdis. Viņi bija noguruši no centieniem attaisnot karu. Viņi tiešām jutās kā pazaudēta paaudze, kuriem šoks un emocionālās mokas nekad neļāva pilnvērtīgi atgriezties civilajā dzīvē. Kā rakstīja Remarks, parastajam cilvēkam nebija karā iespējas izvairīties vai liekuļot. Viņš stāvēja pozīcijā, kurā skaidri redzēja problēmas cēloni. Parasti šis cēlonis bija divas acis, kas tieši tāpat skatījās pretim. Un kad pienāca laiks risinājumam, viens acu pāris saļima. Protams, desmit gadus pēc kara, nav brīnums, ka vairākas ietekmīgas izdevniecības baidījās izdot šādu grāmatu, tomēr vienai roka nenotrīcēja un tā bija “Haus Ullstein”.

Lai arī vēlāk izdevniecībai ļoti patika slavēt sevi par izlēmību un spēju uzņemties riskus, sākumā gan šī izdevniecība bija ļoti piesardzīga. Līgumā ar Remarku tās vadība iekļāva punktu, ja romānu neizdosies pārdot kā cerēts, visas ar tā izdošanu saistītās izmaksas Remarkam būs jāatstrādā kā žurnālistam. Autors, protams, piekrita, lai gan izdevniecība cerēja iegūt jebkurā veidā – jau lasot Remarka manuskriptu, bija skaidrs, ka viņš ir izcils rakstnieks.

1928.gada 10.novembrī izdevniecība tai piederošā laikrakstā sāk publicēt romāna daļas. Sākumā diezgan piesardzīgi. Tomēr lasītāju atsaucība bija milzīga. Daudzi veterāni rakstīja, ka beidzot ir lasījuši neizkropļotu atskatu uz postošo karu. Tāpat cilvēkus uzrunāja autora paša pieredze karā, jo daudzi lasīja savas atmiņas. Tauta, kas smagi bija cietusi, gluži apvienojās zem šī darba. Laikraksta tirāža palielinājās tikai tāpēc, ka lasītājs gaidīja jaunākās romāna nodaļas publikāciju. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu, izdevniecība sāka drukāt laikrakstu arī konkurentu spiestuvēs. Jau pēc diviem mēnešiem iznāca grāmata ar šo tik ļoti karā pierasto nosaukumu – „Rietumu frontē bez pārmaiņām”, kas kļuva par pārdošanas rekordisti. Nepilna pusgada laikā iznāca pusmiljons kopiju, bet vēl pirms grāmatas izdošanas izdevniecībai izveidojās 30 tūkstošu lasītāju liela pasūtījuma rinda, iegādāties Remarka grāmatu.

Kamēr autors baudīja sava panākuma augļus, oficiālajai varai grāmata nepatika. Daudz ko izšķīra laiks, kad pie varas nāca nacionālsociālisti. Viņi aizliedza Remarka darbus, īpaši par karu. Viņa grāmatas tika publiski dedzinātas, tomēr no atmiņas tās izdzēst nevarēja. Pats Remarks, kam protams nebija iespējams publicēties vācu presē nacionālsociālisma laikā, ar smīnu stāstīja kādu kuriozu. Kāds Vīnes rakstnieks atsūtīja savu rakstu uz nacionālsociālistu galveno laikrakstu. Viņš bija uzrakstījis propagandai atbilstošu komentāru par savu rakstu un nomainījis nosaukumu, tomēr saturiski nokopējis vārds vārdā Remarka grāmatas fragmentu. Sev par lielu izbrīnu, Remarks lasīja pats savu darbu nacistu avīzē. Viņi nebija pamanījuši, ka publicē to, ko paši bija publiski dedzinājuši.