Latvijas Saimnieciskā tiesa ar 1995.gada 11.decembra spriedumu atzina a/s “Banka Baltija” par bankrotējušu.

Banka Baltija darbība bija balstīta piramīdas principā – augstās procentu likmes piesaista jaunus noguldītājus, kuru nauda ļauj norēķināties ar iepriekšējiem. Iespēja nopelnīt dažos mēnešos no depozīta 80% un pat 90% tolaik vilināja daudzus, un rezultātā teju katrs otrais Latvijas noguldītājs izņēma ietaupījumus no konservatīvākām bankām un pārvietoja uz progresīvo un pelnošo “Baltiju”.

“Banka Baltija” bija viena no bankām, kas ļoti ātri attīstījās laikposmā no 1993. gada līdz 1994. gadam. Sākotnēji tā savu darbību uzsāka visai pieticīgi, taču vēlāk ievērojami auga gan tās aktīvi, gan filiāļu skaits. Tās aktīvi pieauga no 25 miljoniem ASV dolāru 1993. gada janvārī līdz 242 miljoniem ASV dolāru 1994. gada janvārī, 1995. gada sākumā sasniedzot 500 miljonus ASV dolāru. 

Tikmēr baņķieri visticamāk cerēja pelnīt mūžīgi, paļaujoties uz lata kursa kritumu. Taču inflācijai mazinoties kurss nekrita un shēmotājiem nācās saskarties ar grūtībām.

1994. gada aprīlī arvien vairāk signālu liecināja, ka lielākā un šķietami respektablākā privātā banka tā laika Latvijā – “Banka Baltija” – piedzīvos krahu.

1994. gada 17. maijā Latvijas valdība bija spiesta daļēji pārņemt “Banku Baltija”, solot noguldītājiem, ka viņu nauda ir drošībā. Tieši pēc gada, 22. maijā, “Banka Baltija” tomēr pārtrauca jebkādas operācijas un jau pēc mēneša tika atzīta par maksātnespējīgu. Iestājās saimnieciskais haoss. Saistības ar noguldījumu turētājiem un kreditoriem netika dzēstas. Bankā palika ap 40 tūkstošu privāto noguldītāju un 20 tūkstošu uzņēmumu finanšu līdzekļi.

“Banka Baltija” aizrāva sev līdzi vēl vairākas citas bankas, kā arī daudzus uzņēmumus, jo tolaik kad sabruka "Banka Baltija", nepastāvēja garantēto noguldījumu sistēma.

Latvijas Banka 1995.gada 23.novembrī iesniedza Latvijas Saimnieciskajā tiesā pieteikumu saskaņā ar LR Kredītiestāžu likumu, kurā lūdza atzīt a/s “Banka Baltija” par bankrotējušu. Rezultātā tiesa ar 1995.gada 11.decembra spriedumu atzina a/s “Banka Baltija” par bankrotējušu. Šis lēmums zināmā mērā sagrāva ilūzijas par Latviju kā potenciālu Austrumeiropas finanšu centru.

Izmeklēšanas komisija pēc bankas sabrukumu atzina, ka tiešais “Bankas Baltija” bankrota cēlonis bija bankas akcionāru un vadītāju ilgstoša un sistemātiska pretlikumīga rīcība, kā arī neprofesionāla bankas lietu izlemšana.

2007. gadā Latvijas Augstākā tiesa piesprieda bijušajam “Bankas Baltija” padomes priekšsēdētājam Aleksandram Laventam un bankas prezidentam Tālim Freimanim septiņu un piecu gadu cietumsodu, kas stājās spēkā 2009. gadā. Nepietiekama komercbanku uzraudzība tika pārmesta arī Latvijas Bankai.

1995. gadā, pēc tam kad banka atzīta par maksātnespējīgu, tā brīža Ministru prezidents Māris Gailis ziņoja, ka valdība visiem “Baltijas” noguldītājiem garantē izmaksāt līdz 500 latiem lielu summu, bet ne vairāk.

Intervijā “Latvijas Avīzei” viņš teica: “Mēs nevaram atstāt nelaimīgos noguldītājus likteņa varā, kā tas ir bijis citu banku maksātnespējas gadījumos.” Toreiz gan Gaiļa valdībai pārmeta, ka “Banka Baltija” glābta uz nodokļu maksātāju rēķina.

Bankas likvidācija gan pabeigta vien 23 gadu pēc tās kraha un pēc likvidatora ziņām “Banka Baltija” likvidācijas beigās neatmaksāti palika 193 miljoni latu jeb 274 miljoni eiro.