Austrālijas kolonizāciju Lielbritānija uzsāka 18. gadsimta pēdējā desmitgadē, izveidojot koloniju kontinenta austrumu piekrastē. Tālāka virzīšanās Austrālija iekšienē varēja sākties tad, kad bija atrasts ceļš pāri kalnu grēdai, kas ieguvusi Zilo kalnu nosaukumu. Pirmā ekspedīcija, kam izdevās šķērsot Zilos kalnus, devās ceļā 1813. gada 11. maijā.

Austrāliju par Lielbritānijas īpašumu 1770. gadā pasludināja jūrasbraucējs Džeimss Kuks. Astoņpadsmit gadus vēlāk te ieradās pirmie britu ieceļotāji, no kuriem lielākā daļa bija likumpārkāpēji, kurus dzimtene bija izsūtījusi, lai tie uzsāktu jaunu dzīvi otrā pasaules malā. Tapa Sidnejas kolonija Austrālijas austrumkrastā, un nākamajās desmitgadēs ieceļotāju apmetnes un fermas izpletās abos virzienos gar tagadējās Jaundienvidvelsas pavalsts piekrasti. Taču ceļu dziļāk kontinenta iekšienē aizsprostoja apmēram kilometru augsta mežainu kalnu grēda. Zilās dūmakas dēļ, kas bieži vērojama šais kalnos, tie ieguva Zilo kalnu nosaukumu. Iezemiešiem bija zināmi ceļi pāri grēdai, baltajiem ieceļotājiem tos nācās meklēt pašiem. 19. gs. sākumā piekrastes teritorijas resursi tālākai kolonijas attīstībai bija izsmelti, un sevišķi situāciju saasināja 1812. un 1813. gada sausuma izraisītās neražas. Pirmā britu ekspedīcija, kura atrada maršrutu pāri Zilajiem kalniem, devās ceļā no Gregorija Blekslenda fermas rietumos no Sidnejas 1813. gada 11. maijā.

Ekspedīcijas iniciators Gregorijs Blekslends bija ieceļojis Austrālijā kopā ar ģimeni 1805. gadā, līdzi atvedot preču kravu, kuru iztirgojot ieguva kapitālu pamatīgas fermas ierīkošanai. Zilo kalnu pasākumā viņam piebiedrojās vēl divi zemes īpašnieki – Viljams Čārlzs Ventvorts un leitnants Viljams Losons, pie kam pēdējais bija arī izglītots kartogrāfs. Trijotni pavadīja vēl četri vīri, no kuriem viens – Džeims Bērns vai Bērnss bija ķenguru mednieks, savukārt Semjuels Feirzs un vēl divi, kuru vārdi nav saglabājušies, jādomā, bija izsūtītie notiesātie. Līdzi viņiem bija pieci suņi un četri zirgi.

Atšķirībā no dažiem citiem, kuri bija mēģinājuši šķērsot Zilos kalnus iepriekš, 1813. gada ekspedīcija virzījās uz priekšu ļoti metodiski, katru dienu cenšoties veikt apmēram vienādu attālumu. Vispirms katru posmu veica daļa no grupas, izpētot un sagatavojot ceļu, pēc tam visi kopā pārcēlās uz nākamo nometnes vietu. Vēl viena veiksmes ķīla, kā tiek uzskatīts, bija pārvietošanās nevis pa ielejām, bet gan pa kalnu korēm, kas ļāva labāk pārskatīt apkārtni. 20. ekspedīcijas dienā ceļotāji, veikuši apmēram 120 km, no virsotnes, kam vēlāk tika dots Jorkas vārds, ieraudzīja rietumos zaļu līdzenumu, kuru šķērsoja vairākas upes. Nākamajā dienā ekspedīcija pavirzījās vēl par nepilniem 10 km, sasniedzot priekškalnes, bet tad griezās atpakaļ. Kā rakstīja Gregorijs Blekslends, viņu krājumi tobrīd bijuši tuvu beigām, drēbes un apavi bēdīgā stāvoklī, bet pašus mocījuši gremošanas traucējumi, taču galvenais – ekspedīcijas mērķis bija sasniegts.

Jau tā paša 1813. gada novembrī pa Blekslenda, Losona un Ventvorta maršrutu Zilos kalnus šķērsoja Jaundienvidvelsas kolonijas gubernatora sūtīta ekspedīcija kartogrāfa Džordža Evansa vadībā, sasniedzot vietu, kur vēlāk tapa Beithērsta – pirmā pilsēta Austrālijas kontinenta iekšienē. Nākamajā gadā turp sāka būvēt ceļu, vēl pēc gada tas jau bija gatavs un to izmēģināja pats Jaundienvidvelsas gubernators Laklans Makvorijs. Trīs pirmatklājēji saņēma īpašumā pa 1000 akriem, resp. apm. 400 hektāriem zemes jaunajās teritorijās. Sākās Austrālijas iekšzemes kolonizācija, kas, protams, notika uz iezemiešu rēķina. Aborigēni kādu laiku pretojās, taču neizbēgami zaudēja šajā nevienlīdzīgajā cīņā.