1880.gada 11.novembrī vienā no Īrijas apgabaliem zemnieki sāk cīņu pret vietējā zemes lorda aģentu. Viņš sava lorda vārdā nesamazināja zemniekiem zemes nomas maksu, kas izraisīja tādas dusmas, ka vairākas valodas iegūs jaunu vārdu – boikots.

1880.gada raža Īrijas apgabalā Meijo nebija izdevusies. Lai arī labība laukos nogatavojās, tās nebija tik daudz, lai zemnieki varētu cerēt uz labu peļņu. Tāpēc sākās satraukums zemnieku vidū, ka viņi nespēs samaksāt prasīto nomas maksu par zemes gabaliem vietējam lordam. Ernas lorda vārdā darījumus ar zemniekiem kārtoja viņa aģents, bijušais karavīrs Čārlzs Kaningems Boikots. Viņš bija pietiekami strikts cilvēks, lai neiedomātos sākumā nopietni uzklausīt zemnieku iebildumus. Kad pienāca laiks ievākt zemes nomas maksu un zemnieki atteicās maksāt pilnu summu, Boikots sāka viņiem izsūtīt vēstules ar brīdinājumu par izlikšanu no zemes gabaliem. Lai nepieļautu pilnīgu bankrotu, īru zemnieku aizstāvībā iesaistījās vietējā Zemes līga – apvienība, kas gādāja par zemnieku, mazo zemes īpašnieku vai nomnieku un arī laukstrādnieku interesēm. Tieši Zemes līgas vadība izdomāja, ka jāpretojas lorda aģenta darbībai, izolējot viņu pašu.

1880.gada 11.novembrī Zemes līgas vadība uzsāka kampaņu pret Čārlzu Boikotu. Kvēlā runā vietējā kopienā Zemes līgas vadība aicināja visus ievērot visstingrāko ignoranci pret lorda uzticības personu. Ja Čārlzs Boikots ienāks veikalā, tad veikalnieka uzdevums ir viņu neapkalpot, ja Boikots vēlēsies nodot veļu veļas mazgātavā, tad viņam pakalpojumu atteiks, ja viņš atnāks uz baznīcu, tad viņš sēdēs viens, jo kopiena parādīs, cik ļoti nevēlams viņš ir kļuvis.

Realitātē Boikotu tiešām sāka ignorēt. Kaimiņi ar viņu nerunāja, ja viņš gāja pa ielu, cilvēki pārgāja ielas otrā pusē, dievkalpojumos Boikots sēdēja savā rindā pilnīgi viens, bet pārtiku viņš bija spiests vest no citas pilsētas ar laivu, jo Meijo apgabalā neviens viņam nepārdeva ne grama pārtikas. Trakākais, ka Boikota īpašuma strādnieki aizgāja no viņa piedāvātā darba. Pašam Boikotam bija problēmas ievākt savu ražu un uzturēt saimniecību, jo viņš bija palicis viens. Savukārt tie, kas mēģināja iežēloties par viņa likteni, saņēma nāves draudus. Piemēram, kad viņa radinieks pieteicās par ziņnesi, lai iznēsātu brīdinājumus zemniekiem par izlikšanu no zemes gabaliem, puisi mežā apturēja Zemes līgas cilvēki un ieteica šo nodarbošanos mest pie malas. Tā Boikots beigās pats bija spiests nēsāt lapiņas ar brīdinājumiem.

Jau īsi pēc kampaņas sākuma par Boikota problēmām padzirdēja Anglijā. Boikots arī sūdzējās valdībai, ka šādas zemnieku patvaļas dēļ viņš zaudē visus savus ieguldījumus. Lai novāktu to, kas palicis pāri no Boikota ražas, uz Meijo atsūtīja karavīrus. Īru nacionālisti bažījās, ka šī incidenta aizsegā angļi mēģinās okupēt īru zemes, sajūsmā nebija arī pats Boikots. Tomēr ražu novāca. Lai arī ar milzīgām izmaksām, bet to dabūja klētīs. Aprēķināja, ka izmaksas ražas vākšanā bija 10 tūkstoši mārciņu, kamēr reālais ražas ieguvums ienesa 500 mārciņu. Tomēr valdībai bija jāparāda sava stāja, aizstāvot vietējos lordu inkasentus. Boikotam gan no tā labāk nepalika, viņš tāpat bija vietējās sabiedrības ignorēts un nolēma aizbraukt no Meijo. Sākumā viņš uz nedēļu pārcēlās uz Dublinu, bet no turienes viņu palūdza aizbraukt, jo pārāk liela bija Zemes līgas ietekme uz vietējo mieru un kārtību. Tad Boikots paviesojās ASV, bet beigās atgriezās Anglijā, kur centās dzīvot, nepiesaistot sev pārāk lielu uzmanību.

Interesanti, ka Boikota ignorēšanas kampaņas sākumā, tās idejiskie autori domāja kā uzrunāt vietējos zemniekus. Zemes līgu vadīja skoloti cilvēki, kuru valoda bija zinātniska un arī sarežģīta. Tāpēc par veiksmīgāko risinājumu izdomāja izmantot Boikota uzvārdu, lai aprakstītu situāciju. Tā parādījās vārds boikotēt. Par šo unikālo parādību rakstīja daudzi laikraksti un tā vārds boikotēt iegājās sākumā angļu, pēc tam arī citās valodās. Par Čārlza Boikota slavu liecina arī tas, ka pat paviesojies ASV ar uzvārdu Kaningems, Boikots vienalga piesaistīja sev milzīgu interesi.