1969. gada 12. decembrī ar asiņainu teroraktu Milānā, tā dēvēto „Strūklaku laukuma spridzināšanu”, aizsākās „Svina gadi” – teju 30 gadus ilgs politiskā terora periods Itālijā.

Laiku no 20. gs. 60. gadu beigām līdz 80. gadu vidum Itālijas vēsturē mēdz dēvēt par „Svina gadiem”. Šai periodā gan labējie, gan kreisie radikāļi veica virkni teroraktu, kas bija vērsti kā pret politiskajiem pretiniekiem, tā arī pret valsts varu un pastāvošo sabiedrisko kārtību kopumā. Par šī perioda sākumu uzskata 1969. gadu, kad valstī strauji izvērtās strādnieku un kreisi noskaņotu studentu streiku kustība, arvien biežāk notika streikotāju sadursmes ar kārtības sargiem. Īstais terora ēras sākums pienāca 1969. gada 12. decembrī, kad vienas dienas laikā eksplodēja četri spridzekļi – divi Romā un divi Milānā. Trīs sprādzienos cietušo nebija, bet teroraktā Milānas „Banca Nazionale dell’Agricoltura” ēkas iekšpagalmā jeb t.s. Strūklaku laukumā tika nogalināti 17 un ievainoti 88 cilvēki.

Sākotnēji kā aizdomās turamie par „Strūklaku laukuma spridzināšanu” tika arestēti vairāki desmiti anarhistu. Viens no viņiem – dzelzceļnieks Džuzepe Pinelli – aizdomīgos apstākļos izkrita pa policijas departamenta ēkas ceturtā stāva logu un nositās. Pēc gadiem ilgas izmeklēšanas tiesa to kvalificēja kā nelaimes gadījumu, savukārt anarhisti uzskatīja par sava biedra slepkavību un atriebes akcijā 1972. gadā nogalināja vienu no lietas izmeklētājiem komisāru Luīdži Kalabrezi. 1972. gadā sāka tiesāt divus aizdomās turamos – anarhistus Pjetro Valpredu un Mario Merlino. Tiešu pierādījumu nebija, tomēr Valpredu sākotnēji atzina par vainīgu. Un tāpat 1972. gadā lietā parādījās jauni aizdomās turamie. Šoreiz tie bija neofašistiskās organizācijas „Ordine Nuovo” – „Jaunā kārtība” – biedri: organizācijas dibinātājs Pino Rauti un viņa līdzgaitnieki Franko Freda un Džovanni Ventura. Pēc skatīšanas visu līmeņu tiesu instancēs 1987. gadā process noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu visiem apsūdzētajiem – kā labējiem, tā kreisajiem radikāļiem – pierādījumu trūkuma dēļ. Tiesa gan, 1990. gadā tiesvedību pret neofašistiem Fredu un Venturu atjaunoja, jo bija atklāti jauni pierādījumi, bet tā kā attaisnojošo spriedumu šai apsūdzībā viņiem bija apstiprinājusi Itālijas Augstākā tiesa, tad notiesāt abus vairs nevarēja. Tāpat bez rezultātiem beidzās mēģinājumi par „Strūklaku laukuma spridzināšanu” notiesāt vairākus citus itāliešu labējos radikāļus tiesas procesos 80. gadu beigās un pat vēl mūsu gadsimta sākumā. Un vēl kāda zīmīga detaļa: 1987. gada spriedumā Itālijas Augstākā tiesa piesprieda cietumsodus diviem drošības dienestu virsniekiem – par izmeklēšanas kavēšanu.

Tātad juridiski „Strūklaku laukuma spridzināšanas” lieta tā arī paliek neatrisināta. Faktiski vairums mūsdienu pētnieku ir vienisprātis, ka ne anarhistiem, ne citiem kreisajiem radikāļiem ar to nav bijis sakara, un diezgan noteikti tas ir labējo radikāļu roku darbs – tāpat kā vairāki līdzīgi asiņaini terorakti „Svina gados”. Labējo radikāļu mērķis bijis vai nu šādi diskreditēt kreisos, kuri, var piebilst, šai laikā arī veica asiņainus uzbrukumus, vai arī destabilizēt situāciju kopumā, lai panāktu izmaiņas valsts iekārtā vai pat sagatavotu augsni fašistiskam valsts apvērsumam. Pie tam ir norādes, ka par labējo radikāļu darbošanos bijuši informēti arī atsevišķi labējie politiķi, Itālijas drošības dienestu un armijas virsnieki; iespējams – arī ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes un NATO slepeno struktūru darbinieki. Šie neofašistu līdzzinātāji valsts varā un spēka struktūrās, gan neatbalstot viņu radikālos mērķus, tomēr, iespējams, šādi cerēja nepieļaut itāliešu komunistu ietekmi, kas šai laikā kļuva iespējama, pateicoties ciešajai sadarbībai starp Enriko Berlinguera vadīto kompartiju un kristīgajiem demokrātiem ar Aldo Moro priekšgalā.