Pēc Otrā pasaules kara Vācija sākotnēji tika sadalīta četrās uzvarējušo valstu okupācijas zonās. Kad kļuva skaidrs, ka Padomju Savienība savā okupācijas zonā ievieš komunistiskā totalitārisma sistēmu, rietumu sabiedrotie savās zonās uzsāka atsevišķas vācu valsts veidošanas procesu. Radās Vācijas Federatīvā Republika, kuras Pamatlikums ieguva amerikāņu, britu un franču galīgo apstiprinājumu 1949. gada 12. maijā.

Bavārijas alpu priekškalnēs, apmēram pusceļā starp Minheni un Zalcburgu, atrodas gleznainais Kīmezers ar vairākām salām. Uz lielākās, sauktas Herrenchimsee – Kungu sala – atrodas pils, kuru 19. gadsimtā cēlis ekstravagantais Bavārijas karalis Ludvigs II. 1948. gada augustā šai skaistajā vietā, kuru nebija skāruši pasaules kara postījumi, ieradās vairāki desmiti vīru – civildienesta ierēdņi, diplomāti un augstskolu pasniedzēji. Viņi gan apmetās nevis greznajos pils apartamentos, bet uz līdzās esošās Frauenchimsee – Dāmu salas, 8. gadsimtā dibinātā sieviešu klosterī. Atbraukušie bija tā dēvētā Konstitucionālā konventa locekļi, un viņu uzdevums – radīt uzmetumu atjaunotās vācu valsts pamatlikumam. Prese drusku trina mēles par to, ka kungi devušies baudīt Alpu ainavas, prom no sabumbotajām pilsētām un bēgļu nometnēm, taču pārmetumi bija nevietā. Jau pēc pāris nedēļām Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma projekts bija gatavs. Vēl apmēram pusgads pagāja, līdz Pamatlikumu izdebatēja Bonnā sanākusī Parlamentārā padome, kas to pieņēma 1949. gada 8. maijā, un tad vēl atlika saņemt piekrišanu no Rietumvācijas okupācijas zonu saimniekiem – Lielbritānijas, Savienotajām Valstīm un Francijas. Šis apstiprinājums tika dots 1949. gada 12. maijā.

Pieņemtais tiesību akts tika uzsvērti dēvēts par Grundgesetz – Pamatlikumu; nevis par Verfassung – Satversmi. Tādējādi tika uzsvērts, ka gan likums, gan pati Vācijas Federatīvā Republika ir pagaidu risinājums līdz brīdim, kad tā apvienosies arī Padomju okupācijas zonā esošās Austrumvācijas zemēm. Kā zināms, šis „pagaidu stāvoklis” pastāvēja vairāk nekā četrdesmit gadus.

Pirmskara Vācijas – Veimāras Republikas – konstitūciju reizēm dēvē par pašu izsvērtāko pamatlikumu pasaules demokrātiju vēsturē, kurā radīts ideāls līdzsvars starp varas atzariem – parlamentu, prezidentu un valdību. Un tomēr šī demokrātijas sistēma bija ļāvusi nākt pie varas Hitleram un nacistiem, tāpēc acīmredzama bija jaunā Pamatlikuma autoru vēlme izskaust iepriekšējās konstitūcijas mehānismus, kurus Hitlers bija izmantojis varas sagrābšanai. Atceroties, kā topošais fīrers manipulēja ar senīlo prezidentu Hindenburgu un viņa ārkārtas pilnvarām, jaunajam federācijas prezidentam šādas pilnvaras netika paredzētas. Viņa varas apjoms ir diezgan līdzīgs tam, kādu Latvijas prezidentam paredz mūsu valsts Satversme. Arī federālā parlamenta – Bundestāga – un valdības attiecības ir precizētas; nozīmīgākais jaunievedums: konstruktīvās neuzticības princips – neuzticību kancleram un ministru kabinetam var izteikt, tikai apstiprinot jaunu kabinetu. Tomēr nozīmīgākā atšķirība no Veimāras republikas konstitūcijas meklējama citur – fundamentālajā izpratnē par personas tiesību prioritāro nozīmi. Pamatlikuma tēvi lieliski apzinājās, ka ceļš uz totalitārismu sākas ar cilvēka un pilsoņa tiesību un brīvību pārkāpumu, tāpēc pats pirmais jaunā Vācijas Pamatlikuma pants pauž: „Cilvēka cieņa ir neatņemama.”