Krievijas galvaspilsētas pārcelšana no Maskavas uz Pēterburgu, kuru 1712. gadā īstenoja cars Pēteris I, iezīmēja Eirāzijas impērijas tuvināšanos Eiropai. Galvaspilsētas pārcelšanās atpakaļ uz Maskavu, kuru 1918. gada 12. martā īstenoja Ļeņina boļševiku valdība, lielā mērā iezīmēja pretējo tendenci.

Kur krastā drūmi viļņi šļāc,

Viņš stāja, lielu domu māts. (..)

Pa purvu staigniem sūnekļiem,

Pa zemiem tumšiem mājokļiem

Tik nabadzīgi čuhņi mita;

Un mežs ar baigiem biezokņiem,

Kur saules gaisma neiekrita,

Visapkārt bij. Un lēma cars:

„Mēs celsim pilsētu šai vietā…”

Tā poēmas „Vara jātnieks” ievadā Aleksandrs Puškins tēlo izšķirīgo brīdi Krievijas vēsturē, kad cars Pēteris I nolemj pie Ņevas ietekas Somu līcī būvēt jaunu galvaspilsētu – Pēterburgu. „Jo tāds ir dabas nolēmums – uz Eiropu logs jācērt mums,” dzejnieks liek cara lūpās simboliskos vārdus, precīzi atspoguļojot fundamentālo maiņu: Krievijas pavēršanos pret Eiropu, tiecoties iekļauties tobrīd visstraujāk progresējošajā pasaules daļā. Nule kā Zviedrijai atņemtajā teritorijā, nežēlojot ne resursus, ne dzimtļaužu dzīvības, dažos gados tapa jauna eiropeiska metropole, kuru 1712. gadā oficiāli pasludināja par Krievijas galvaspilsētu, atņemot šo godu Maskavai.

Līdz ar galvaspilsētas maiņu Krievijas impērijas varas smagumpunkts pārvietojās uz rietumiem, prom no sākotnējā valstiskuma kodola, kas kā Maskavas lielkņazu un vēlāk caru varas centrs bija veidojies spēcīgā Zelta ordas un tās pēcnācēju – tatāru hanu valstu – iespaidā. Pēterburgā salīdzinoši lielu ietekmi ieguva eiropiskas izcelsmes muižniecība, sevišķi jau vācbaltieši, ar kuru starpniecību jauno metropoli sasniedza Rietumu idejiskās vēsmas. Tomēr cara Pētera „logs uz Eiropu” izrādījās pārāk šaurs, lai ātri izvējotu milzīgo impērijas telpu, kas sniedzās Eirāzijas plašumos. Visus divsimt gadus, kuru laikā Pēterburga sabija par Krievijas galvaspilsētu, cara valsts te uzsāka modernizācijas procesus, te atkal ieslīga stagnācijā un noņēmās ar sava „īpašā ceļa” meklējumiem. Šī zvārošanās, nespēja pietiekami ātri un elastīgi adaptēt Eiropā dzimušās sociālās un politiskās tendences, arī bija galvenais iemesls, kāpēc Krievijas impērija izrādījās nesagatavota 20. gs. izaicinājumiem un gāja bojā Pirmā pasaules kara izskaņā. Un šai kontekstā gluži simboliska ir jaunās boļševistiskās Krievijas varas izšķiršanās pārcelt galvaspilsētu atpakaļ uz Maskavu, kas tika īstenots 1918. gada 12. martā.

Ļeņina valdības lēmums sākotnēji bija saistīts ar konkrēto Krievijas pilsoņkara situāciju, kurā Petrograda, kā kopš kara sākuma dēvēja Pēterburgu, bija kļuvusi par apdraudētu piefrontes pilsētu, nepiemērotu destabilizētās valsts pārvaldīšanai. Tomēr, arī situācijai normalizējoties, Padomju valdība neatgriezās vecajā caru galvaspilsētā, un, jādomā, tam bija ne vien praktiski, bet arī dziļi idejiski iemesli. Visā savas attīstības gaitā Padomju Savienība sevi pretnostatīja Rietumiem, pretendēja kļūt tiem līdzvērtīgs globālās ietekmes centrs, un šai ievirzei kādreizējais Maskavijas kņazu varas sēdeklis Kremlī šķita daudz atbilstošāks par Krievijas eiropeizētāja Pētera I aizrautīgās fantāzijas augli pie Ņevas. Kā zināms, pašreizējie Kremļa saimnieki ir šīs tendences uzcītīgi turpinātāji un izkopēji vēl augstākā pakāpē.