1918. gada 12. novembrī Rīgu sasniedza ziņa, ka Lielbritānijas valdība atzinusi de facto Latvijas neatkarību ar Latviešu Pagaidu nacionālo padomi kā šo neatkarību īstenojošo institūciju. Tiesa gan, latviešu politiķu aprindās šo ziņu tobrīd nebūt neuzņēma ar nedalītu entuziasmu.

 

Šodien mēs varam tikai priekšstatīt, kādas izjūtas piedzīvoja tobrīd 31 gadu vecais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes emisārs Londonā Zigfrīds Anna Meierovics, kad 1918. gada 11. novembrī saņēma sūtījumu no britu ārlietu ministrijas. Milzīgā pilsēta tobrīd šalkoja gavilēs: no kontinenta bija pienākusi sengaidītā ziņā, ka vairāk nekā četrus gadus ilgušais, nežēlīgais un mokošais karš ir noslēdzies ar uzvaru. Savukārt Meierovicam tieši šai dienā Lielbritānijas ārlietu resora galva lords Arturs Džeimss Balfūrs paziņoja, ka Viņa majestātes valdība ir gatava atzīt padomi, kā bija teikts vēstulē, „par de facto neatkarīgu institūciju” un viņu pašu – kā Latviešu Pagaidu valdības neoficiālu pārstāvi. Šo ziņu varēja traktēt kā Latvijas neatkarības atzīšanu de facto. Tagad nu vajadzēja steigt paziņot vēsti uz Stokholmu, no kurienes tā tālāk sasniegs Rīgu.

Jau kopš 1918. gada oktobra, kad Vācijā sāka izvērsties revolūcijas procesi un vācu okupācijas vara Latvijā atslāba, dzimtenē sāka atgriezties tie Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbinieki, kuri līdz tam bija atradušies Padomju Krievijā, uzturot sakarus ar Antantes valstu diplomātiem un Krievijā joprojām lielā skaitā esošajiem latviešu bēgļiem. Tomēr, atgriežoties, viņi priekšā neatrada gluži tukšu vietu. Praktiski visu vācu okupācijas laiku Rīgā bija darbojusies politisko partiju apvienība Demokrātiskais bloks.

Okupācijas varas apstākļos bija iespējama tika nelegāla darbība, tomēr bloka politiķiem bija izdevies iedibināt kontaktus ar atsevišķām vācu sociālistu aprindām un caur tām iespēju robežās pretdarboties Vācijas aneksijas plāniem Latvijā. Oktobra vidū divi Demokrātiskā bloka pārstāvji – zemsavietis Miķelis Valters un sociālists revolucionārs Eduards Traubergs – caur Stokholmu devās uz Berlīni. Gan presē Stokholmā, gan notā, kas Berlīnē tika iesniegta nesen ieceltajam Vācijas parlamentārās valdības vadītājam Bādenes princim Maksimiliānam, abi pārstāvji kā latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenotāju pieteica kādu „Latviešu nacionālo komiteju”. Praksē gan šāda institūcija nepastāvēja, taču kā tās dalīborganizācijas abi minēja Demokrātisko bloku veidojošās politiskās partijas. Savu deklarāciju Vācijas valdībai nosūtīja arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kad Rīgā oktobra nogalē ieradās Reihstāga loceklis Šulcs-Gevernics.

Nebija tā, ka Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome viens par otra darbību neko nezinātu. Abas organizācijas daļēji veidoja vienu un to pašu politisko partiju pārstāvji, un ir liecības, ka abu institūciju dalībnieki vismaz kopš novembra sākuma regulāri pulcējušies kopīgās apspriedēs. Tomēr galīgā apvienošanās tobrīd vēl nenotika, un vainīgas pie tā bija ne tikdaudz kādas individuālas ambīcijas, bet gan konceptuāli jautājumi. Proti, Demokrātiskā bloka politiķi uzskatīja, ka institūciju, kas pasludinātu Latvijas neatkarību un izveidotu pagaidu valdību, jāveido tikai politisko partiju pārstāvjiem.

Tam negribēja piekrist vadošie Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki – tobrīd bezpartejiskie Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, ciktāl padomi bija dibinājušas arī sabiedriskās organizācijas. 1918. gada 12. novembrī, kad Meierovica no Londonas sūtītā ziņa par de facto atzīšanu sasniedza Rīgu, kompromiss vēl nebija rasts. Nacionālās padomes Finanšu nodaļas priekšnieks Ādolfs Klīve, šai dienā sastapis savu partijas biedru un vienu no Demokrātiskā bloka līderiem Kārli Ulmani, un steidzies pasniegt viņam šo „karsto” jaunumu, uzklausījis visai skābu reakciju: Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Meierovics ar visu viņa atzīšanas rakstu esot vien „gadījuma faktori”.

Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.