1861.gada 12.septembrī publiskai lietošanai tiek nodots pirmais dzelzceļš Latvijas teritorijā. Tas savieno Rīgu ar Daugavpili jeb Dinaburgu un ir būvēts kā divu paralēlu 1524 mm platu sliežu ceļu dzelzceļa līnija ar 14 stacijām.

Rīgas – Dinaburgas dzelzceļš sabiedriskai lietošanai tika atklāts 1861. gada 12.septembrī, kad pulksten 14 vienlaicīgi no Rīgas un Daugavpils jeb toreiz Dinaburgas ceļā devās pirmie vilcieni. Bet, protams, ka projektēšanas darbi aizsākās krietni agrāk, 14 gadu pirms līnijas atklāšanas. Tas notika 1847.gadā, kad Rīgas Biržas komiteja vērsās pie Krievijas valsts iestādēm ar lūgumu ļaut būvēt dzelzceļu no Rīgas uz Daugavpili ar iespēju vēlāk izbūvēt dzelzceļu no Daugavpils uz Krievijas centrālajām guberņām.

Biržas komitejas sarunas ar Krievijas impērijas valsts pārvaldes institūcijām ilga piecus gadus, līdz 1852.gada maijā tā saņēma atļauju uzsākt tehniskos sagatavošanas darbus, nosakot līnijas iespējamo trasi un paredzot būvniecības apjomus.

Sākotnēji Rīgas – Daugavpils dzelzceļam bija jāvirzās caur Jelgavu un Bausku Daugavas upes kreisajā krastā. Tomēr no šī plāna nācās atteikties, jo Dzelzceļu galvenā komiteja stratēģisku apsvērumu dēļ izšķīrās par Daugavas labo krastu.

Savukārt 1853.gada 18.maijā tika saņemta atļauja dibināt Rīgas – Daugavpils dzelzceļa akciju sabiedrību. Lai arī projekta realizāciju pārtrauca Krimas karš, inženieri Hennings un Šteins izmantoja kara laiku projekta tālākai izstrādei.

1856.gadā Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas ģenerālgubernators adjutants kņazs Suvorovs vēlreiz izteica lūgumu caram par iespēju būvēt dzelzceļu, kas būtu izdevīgs visam Baltijas reģionam.

Satiksmes un publisko ēku galvenais pārvaldnieks ģenerāladjutants Čevkins uzskatīja, ka Krievijai, kas ir lauksaimnieciski attīstīta valsts, ir svarīgi samazināt graudu transportēšanas izmaksas uz Baltijas un Melno jūru. Visefektīvāk to varētu sasniegt uzbūvējot dzelzceļu no Iekškrievijas guberņām uz ostām. 1858.gada 4.februārī tika apstiprināti Rīgas – Daugavpils dzelzceļa statūti un un tā paša gada maijā viss bija sagatavots būvdarbu uzsākšanai.

217,5 km garā divsliežu līnija sākās kādreizējo Rīgas pilsētas nocietinājumu vaļņu priekšā, tā šķērsoja Maskavas priekšpilsētu, savā tālākajā gaitā tuvojās Jaunjelgavas un Jēkabpils pilsētām Daugavas kreisajā pusē un sasniedza Daugavpili netālu no tās cietokšņa.

Visā līnijas garumā uzbūvēja 194 inženiertehniskās būves, t.sk., divas mezglu stacijas (Rīgā un Daugavpilī) un 12 starpstacijas; piecus lielus un 34 nelielus tiltus, 104 mūra un 14 betona caurtekas, piecus tvaika lokomotīvju šķūņus, (Rīgā, Skrīveros, Krustpilī, Jersikā un Daugavpilī), bet sakariem un signalizācijai bija ierīkots telegrāfs, 200 sargu mājiņu ar saimniecības ēkām, aizsargbarjeras pie pārbrauktuvēm, kā arī lokomotīvju un vagonu darbnīcas, preču iekraušanas platformas.

Dzelzceļa sabiedrības pārvadāto preču klāsts virzienā uz Rīgu pirmajos gados bija lini, linsēklas, malka, labība, cukurs. No Rīgas veda sāli, akmeņogles, sliedes, siļķes un spirtu.

Pasažieru satiksmē sākumā dienā bija viens pāris pasažieru vilcienu un viens pāris jauktu vilcienu. Pasažieru vilciens no Rīgas izbrauca pulksten 14 un Daugavpilī bija pulksten 20.53, ceļā pavadot 6 stundas un 53 minūtes. Pasažieru tarifs bija 1,25 kapeikas personai par versti.

1891.gada 1.janvārī Rīgas – Daugavpils dzelzceļā ieviesta krievu valoda kā dienesta valoda. 1893.gadā. 5. februārī to pārdēvēja par Rīgas – Dvinskas dzelzceļu un 1894. gada 1.janvārī tas pārgāja valsts īpašumā.