1742. gadā Dublinā notiek Georga Fridriha Hendeļa oratorijas „Mesija” pirmatskaņojums.

1741. gads iezīmēja pagrieziena punktu Londonā mītošā komponista Georga Fridriha Hendeļa dzīvē. Divas iepriekšējās viņa mūža desmitgades bija veltītas lielāko tiesu operai, un, kaut arī skatuves žanrs nesa Hendelim ne vienu vien spožu panākumu, tomēr tas prasīja arī milzumu spēka un galu galā nedeva cerēto materiālo stabilitāti. 1741. gada aprīlī Hendelis pēdējo reizi sēdās pie klavesīna Lincoln's Inn Fields operteātrī, lai pēc tam uz vairākiem mēnešiem pazustu no sabiedrības un arī mūzikas vēsturnieku redzesloka un atgrieztos tajā novembra sākumā, kad pēc Īrijas vicekaraļa ielūguma devās ceļā uz Dublinu, līdzi vedot nesen pabeigto oratoriju "Mesija". Kā liecina datējums manuskriptā, viss apjomīgais skaņdarbs pabeigts neticami īsā laikā - 24 dienās.

Tiek izteikts pieņēmums, ka noslēgtības mēnešus Hendelis pavadījis sava drauga un ilggadējā oratoriju libretista Čārlza Džennensa muižā Anglijas vidienē. Džennenss, tobrīd vecpuisis pašos spēka gados, bija izvēlējies diezgan noslēgtu lauku dzīvi. Melanholisks un ekstravagants, kaimiņu ironiski dēvēts par Suleimanu Lielisko, viņš vadīja savas dienas sirmgalvja tēva un savu daudzo grāmatu sabiedrībā. Bībeles studijas bija viena no Džennensa interešu jomām un pamats viņa kopdarbam ar Hendeli. Oratorijas "Mesija" ieceri libretists raksturo šādi- "Pirmā daļa- tiek pravietots un īstenojas Dieva plāns glābt cilvēci caur Mesijas atnākšanu. Otrā daļa- Pestīšanas piepildījums caur Jēzus upuri, cilvēces atteikšanās no dieva dāvātā un sakāve, cenšoties nostāties pret Visvareno. Trešā daļa- Pateicības himna galīgajai uzvarai pār Nāvi."

Oratorijas iestudēšanas process nebija no vieglajiem. Sevišķi ciets rieksts izrādījās Dublinas Svētā Patrika katedrāles dekāns Džonatans Svifts - tas pats, kurš literatūras vēsturē pazīstams kā izcils satīriķis un "Gulivera ceļojumu" autors. Savā garīdznieka ampluā Svifta kungs bija visai dogmatisks, paģērot izmaiņas libretā un pat nosaukuma maiņu. Galu galā pretrunas tomēr izdevās nolīdzināt, un 1742. gada 13. aprīlī Nīla koncertzālē publika varēja baudīt Georga Fridriha Hendeļa oratorijas "Mesija" pirmatskaņojumu ar pašu komponistu pie klavesīna.

Kā izteicies kāds kritiķis, Hendeļa oratorijas pasaules mūzikas vēsturē slienas kā varena kalnu grēda, kurā "Mesija" paceļas kā augstākā smaile. Tā ir arī visbiežāk atskaņotā Hendeļa oratorija, kaut gan apjoma dēļ bieži izpilda tikai 1. daļu, pievienojot tai atpazītāko oratorijas fragmentu- "Aleluja" no 2. daļas. Daudzviet pasaulē "Aleluja" publika tradicionāli klausās, kājas stāvot. Kā vēsta leģenda, tradīcija aizsākusies, kad oratorijas Londonas pirmizrādē karalis Džordžs II līdz ar pirmajiem "Aleluja" akordiem piecēlies, un, ievērojot etiķeti, viņam sekojusi visa publika. Dažas piezemētas versijas piesauc notirpušas kājas un podagras lēkmi, kamēr apgarotākās - cieņas apliecinājumu komponista ģēnijam vai laicīgā valdnieka pazemību tā mūžīgā valdnieka priekšā, kuru slavina Aleluja dziedājums.