1577. gada 13. decembrī no Plimutas ostas Anglijā jūrā devās piecu kuģu flotile kapteiņa Frensisa Dreika vadībā. Dreika vadībā šī ekspedīcija apkuģoja zemeslodi, atgriezdamās mājās gan tikai ar vienu kuģi, toties ar bagātīgu laupījumu.

Bezbailīgs kuģotājs un karavīrs, pirmatklājējs un viens no britu jūras varenības kaldinātājiem, arī impozants vīrietis un karalienes Elizabetes I favorīts – tāds viceadmirālis Frensiss Dreiks palicis Lielbritānijas vēsturē. Bet spāņu jūrniekiem viņš savā laikā bija „El Draque” – „Drakons” – nekaunīgs un pārdrošs pirāts, par kura galvu karalis Filips II bija izsludinājis pasakainu atlīdzību: 20 000 dukātu, kas aptuveni atbilst pieciem miljoniem eiro mūslaiku naudā. Frensisa Dreika vadītā ekspedīcija, kuras priekšgalā viņš apkuģoja zemeslodi un tā atkārtoja Fernāna Magelāna ekspedīcijas vairāk nekā pusgadsimtu iepriekš paveikto, tika plānota kā militāra operācija pret Anglijas tābrīža pretinieci Spāniju. Postīt fortus un uzbrukt kuģiem spāņu pārvaldītās Amerikas Klusā okeāna piekrastē – tāda bija viņas majestātes pavēle kapteinim Dreikam, kad viņš ar piecu kuģu flotili 1577. gada 13. decembrī devās jūrā no Plimutas.

Ceļš nebija no vieglajiem – šķērsojot Atlantijas okeānu, no slimībām nomira tik daudz vīru, ka divus kuģus nācās nogremdēt. Vēl viens ekspedīcijas kuģis gāja bojā nežēlīgā vētrā Magelāna šaurumā, savukārt viens no atlikušajiem diviem izrādījās tik smagi cietis, ka to nācās nosūtīt atpakaļ uz Angliju. Tā nu savu mērķi – Kluso okeānu – kapteinis Dreiks sasniedza ar vienu kuģi, kas tomēr nemazināja viņa cīņas sparu. Un kara laime bija uzņēmīgā angļa pusē – līdz šim spāņi šais ūdeņos bija saimniekojuši pilnīgi netraucēti, un angļu ierašanās viņus pārsteidza nesagatavotus. Netālu no Limas Peru piekrastē Dreiks sagūstīja transportkuģi ar 25 000 zelta peso – vairāk nekā astoņiem miljoniem eiro mūslaiku naudā. Vēl pamatīgāks ķēriens bija kuģis „Nuestra Señora de la Concepción” – „Šķīstās ieņemšanas Dievmāte”, kuru paši spāņi gan bija iesaukuši daudz frivolākā vārdā – par „Cacafuego”; burtiski, „Uguns kakātāju”. Neapbruņotā galeona padevās bez kaujas, un tilpnēs izrādījās 36 kilogrami tīra zelta, 13 lādes ar zelta reāliem, dārgakmeņi un veselas 26 tonnas sudraba. Būdams pagalam apmierināts ar laupījumu, Dreiks atlaida „Cacafuego” komandu un pasažierus ar visu kuģi, bet pats turpināja virzīties tālāk uz ziemeļiem, aiz spāņu iekaroto zemju robežām. Te viņš piestāja malā kādā līcī, kur pielaboja kuģi, papildināja krājumus un tirgojās ar iezemiešiem. Šo vietu viņš nodēvēja par Jauno Albionu un pasludināja par britu kroņa īpašumu. Nav īsti skaidrs, kur tieši Jaunā Albiona atradusies, taču, visticamāk, ka tagadējās Sanfrancisko apkaimē. Šai Frensisa Dreika pieturai Kalifornijā bija tālejošas sekas, jo Anglija un vēlāk arī Savienotās Valstis ar to pamatoja savas pretenzijas uz Ziemeļamerikas kontinentu „no okeāna līdz okeānam”.

Frensisa Dreika tālākais ceļš veda pāri Klusā okeāna plašumiem uz tagadējās Indonēzijas austrumdaļu. Te viņš daļu no salaupītā zelta iemainīja pret garšvielām, kuras tobrīd Eiropā bija vismaz zelta cenā. Tad – pāri Indijas okeānam un apkārt Āfrikai mājup uz veco labo Angliju. 1580. gada 26. septembrī, pēc turpat trīs gadus ilga kuģojuma, Dreika kuģis „Zelta briežumāte” ieburāja Plimutas ostā. Līdz ar to viņš kļuva par pirmo angli, kurš apkuģojis zemeslodi, šķērsojis Kluso okeānu, kā arī par pirmo pasaules apkuģotāju, kurš komandējis savu ekspedīciju no sākuma līdz beigām. Kad karaliene Elizabete saņēma viņai pienākošos pusi no ekspedīcijas guvuma, tā izrādījās vairāk vērta nekā visi pārējie tā gada kroņa ienākumi kopā. Nākamajā gadā Frensiss Dreiks tika iecelts bruņinieka kārtā, kļuva par Plimutas mēru un vairākkārt tika ievēlēts Parlamentā, taču savu jūrnieka amatu neaizmirsa un komandēja angļu kuģus vēl ne vienā vien kaujā un drosmīgā ekspedīcijā.