1951. gadā Mārgareta Hilda Robertsa apprecas ar veiksmīgo uzņēmēju Denisu Tečeru. Pasaule gan šim faktam uzmanību pievērsīs tikai pēc divdesmit gadiem, brīdī, kad misis Tečere kļūs par Lielbritānijas premjerministri.


Agrā jaunībā Mārgaretai Hildai Robertsai, kura piedzima 1925. gada 13. oktobrī Anglijā Linkolnšīras grāfistes Grāntemā Alfrēda un Beatrises Robertsu ģimenē, bija vētrains romāns ar kādu jaunu, izskatīgu un pasakaini bagātu grāfu. Kādā svētdienā viņš aizveda Mārgaretu iepazīstināt ar saviem vecākiem, bet, kad aristokrātiskā ģimene neatbalstīja dēla izvēli, gluži vienkārši bakalejas veikaliņa īpašnieka meita nevarēja kļūt par grāfieni, jauneklis bija spiests pamest savu iemīļoto.

Nākamā aizraušanās beidzās vēl savdabīgāk – skotu fermeris, kurš sākotnēji lenca Mārgaretu, beigās apprecēja viņas māsu Mjūrielu, kura pēc dabas bija tipiska mājās sēdētāja, saimniekotāja un izteikti piezemēta būtne bez liekām ambīcijām.

Tad Mārgareta saprata – jāšķiras no tradicionālajiem meiteņu sapņiem un jāīsteno izdevīgas aprēķina laulības. Par viņas izredzēto upuri kļuva par viņu desmit gadus vecākais Deniss Tečers – ķīmiskā uzņēmuma īpašnieka dēls, kurš bija izkalpojies līdz armijas majora pakāpei un kļuvis par Britu impērijas ordeņa kavalieri.

Kādā rītā, kad Mārgareta varēja nokavēt darbu, viņai palīgos nāca bagāts vecpuisis, piedāvājot aizvest ar savu jaguāru. Mārgareta acumirklī sapratusi, ka pie vajadzības varēs viņu itin viegli savaldzināt. Bet šī ir stāsta romantiskā versija. Krietni vien reālāka, ir, ka abi iepazinušies Konservatīvās partijas konferencē, kurā apstiprināja Mārgaretas kandidatūru izvirzīšanai parlamenta vēlēšanās.

Kad pēc laika Deniss oficiāli bildinājis Mārgaretu, viņa to bez liekas apdomāšanās pieņēmusi. Pāris salaulājās 1951. gada 13. decembrī. Jaunā vīra tuvinieki neslēpa, ka tik ievērojama kapitāla īpašnieks būtu varējis atrast piemērotāku dzīvesbiedri, tādējādi norādot uz laulību nevienlīdzību.

Vīra kapitāls katrā ziņā palīdzēja Mārgaretai aizmirst ķīmiju un iegūt juridisko izglītību, kura viņu interesēja daudz vairāk. Iekļūt Advokātu kolēģijā, nodoties advokāta praksei un turklāt vēl apmaksāt priekšvēlēšanu kampaņu cīņai par vietu parlamentā. Pats Deniss bija vienaldzīgs pret politiku, viņu vairāk aizrāva sports. Mārgaretai viss bija otrādi. Denisam atvaļinājuma laikā patika ceļot. Mārgareta labprātāk veltīja laiku darbam. Tostarp Deniss reiz jau bija bijis precējies, turklāt viņa pirmo sievu arī sauca Mārgareta, un žurnālisti bieži jautājuši Tečerei, kāda ir viņas attieksme pret to. Jāatzīst, tas viņai bija neērts jautājums, atbildes allaž bija izvairīgas.

Deniss bijis labsirdīgs, iejūtīgs cilvēks un patīkams sarunu biedrs un ļoti labi apzinājies, ka viņa sieva nav gluži parasts cilvēks. Atsevišķos aspektos krietni vien pārspēj daudzus apkārtesošos, tostarp arī viņu pašu, tāpēc allaž pret viņu izturējās ar īpaši uzsvērtu cieņu. Mārgaretas draudzenes apgalvojušas, ka visu savā dzīvē Mārgareta sasniegusi, pateicoties vīra īpašai rūpestībai, lai gan patiesībā viņa Denisu nekad nebija mīlējusi, pat pašā viņu attiecību sākumā ne.

1953. gadā dzemdējusi dvīņus – zēnu Marku un meiteni Kerolu –, viņa jutās ar vienu piegājienu sekmīgi un pilnībā izpildījusi savu mātes pienākumu. Tomēr, neskatoties uz dažādām runām par viņu laulību, Mārgareta un Deniss nodzīvoja ilgu un, iespējams, savdabīgi laimīgu mūžu viens otram līdzās.

Mārgareta atzinusies, ka vājuma mirkļos mierinājumu allaž radusi pie Denisa, kurš tad viņu apskāvis un mierinājis, kamēr viņi sākuši smieties un viņai acumirklī kļuvis vieglāk. Tie, kuriem nācies viesoties Mārgaretas mājās, pauduši pārsteigumu, ka sarunas pie galda pārliecinoši vadījis Deniss, savukārt premjerministre Mārgareta klusējot klausījusies.