13. jūlijs. Atentātā nogalina vienu no Lielās Franču revolūcijas līderiem Žanu Polu Maratu

Žans Pols Marats bija viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem, radikālā politiskā virziena ideologs un publicists. 1793. gada 13. jūlijā viņu atentātā nogalināja jauna provinces muižniece un mērenāku revolucionāro uzskatu piekritēja Šarlote Kordē.

1793. gada vasarā Francija turpināja dzīvot Lielās revolūcijas vētraino pārmaiņu atmosfērā. Četri gadi bija pagājuši, kopš bija kritis t.s. Vecais režīms – absolūtā monarhija. 1792. gada septembrī jaunievēlētais Nacionālais Konvents pasludināja Franciju par republiku, karalis Luijs XVI tika tiesāts, atzīts par vainīgu sazvērestībā un 1793. gada janvārī giljotinēts. Tikām valsts piedzīvoju strauju ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, varas vakuumu un haosu provincēs, Austrijas un Prūsijas spēku intervenci. Nacionālais konvents izjuta arvien atklātāku Parīzes masu spiedienu, pašā parlamentā pieauga spriedze starp mēreno jeb žirondistu frakciju un radikāļiem, kuri sevi dēvēja par montanjeriem jeb kalniešiem. 1793. gada maija un jūnija mijā montanjēri ar desmitiem tūkstošu bruņotu parīziešu atbalstu padzina no varas žirondistus un sāka rakstīt jaunu Konstitūciju. Šajā situācijā 1793. gada 13. jūlijā izpaudās ziņa, ka savā mājā noslepkavots viens no montanjēru kustības līderiem, publicists Žans Pols Marats.

Žans Pols Marats piedzima 1743. gadā netālu no Neišateles, kas mūsdienās atrodas Šveicē. Viņa tēvs, spāņu izcelsmes sardīnietis, mājskolotājs Žans Mara bija labi izglītots, un tēva mājās apgūtais bija pietiekams pamats, lai Žans Pols vēlāk sekmīgi darbotos kā ārsts un dabaszinātnieks, filozofisku un juridisku traktātu autors un pat kvalificētos Edinburgas universitātes medicīnas doktora grādam. Vairāk nekā 10 gadus pavadījis Anglijā, jaunais Mara 1776. gadā apmetās Parīzē, turpmāk sāka dēvēties par Maratu un kļuva par augstākajās aprindās visai iecienītu ārstu.

Drīz pēc tam, kad uzliesmoja revolūcija, Marats radīja savu konstitūcijas projektu, kurā iezīmējās tam laikam visai radikālais viedoklis, ka sabiedrībai ir pienākums rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Savus uzskatus Marats sludināja avīzē „Ami du peuple” – „Tautas draugs”, kuru izdeva kopš 1789. gada, un kas guva milzu popularitāti`. Ievēlēts Nacionālajā konventā, Marats kļuva par montanjēru līderi, tiesa, brīdī, kad šie radikāļi nāca pie varas, viņš, ciezdams no smaga ādas iekaisuma, praktiski nepameta mājas un augas dienas pavadīja vannā, šādi pieņemdams arī apmeklētājus, un vannā viņš arī sagaidīja savu pēdējo stundu.

Maratu noslepkavoja Šarlote Kordē – tobrīd 24 gadus veca Normandijas sīkmuižnieku atvase. Jaunā dāma bija izglītota un simpatizēja revolūcijai, taču nevarēja pieņemt tās asiņainos ekscesus. Marats, kura avīzes un konventa runu nesamierināmais tonis uzkurināja masu radikālismu, Šarlotei visai pamatoti šķita šīs asinskāres iemiesojums. Lēmumu rīkoties jaunā dāma pieņēma t.s. Septembra slaktiņu iespaidā, kad 1792. gada septembrī Parīzes cietumos tika bez tiesas nogalināti vairāk nekā tūkstotis ieslodzīto.

Marata mājās Šarlote Kordē iekļuva, apgalvojot, ka viņai ir ziņas par kontrrevolucionāru sazvērestību provincē. Kad mājastēva uzmanība bija pilnībā koncentrēta domājamo sazvērnieku vārdu pierakstīšanai, viešņa izvilka pirms pāris dienām nopirktu virtuves nazi un ietrieca viņam krūtīs. Marats nomira teju uzreiz, paspējis tikai izkliegt palīgā saucienu. Atsteigušies mājinieki sagūstīja Šarloti, un jau 17. jūnijā viņa kāpa uz ešafota. Revolūcijas asinskāre, kuru jaunā dāma Marata personā bija gribējusi sodīt, līdz ar viņa nogalināšanu tikai pieauga, un Francijā sāka plosīties revolucionārais terors, kura laikā vairāk nekā 16 000 tika sodīti ar nāvi un vēl apmēram 10 000 mira cietumos necilvēcīgo apstākļu dēļ. Savukārt Žans Pols Marats kļuva par īstu revolucionārā mocekļa etalontēlu un personāžu daudzos mākslas darbos, pazīstamākais no kuriem ir Žaka Luija Davida glezna „Marata nāve”.