1918. gada 13. novembrī Rīgā uz sanāksmi pulcējās Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde. Galvenais jautājums bija – kā taktiski pareizi veidot politisko spēku konstrukciju topošās valsts izveidei un uzbūvei.

1918. gada 13. novembrī Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes valdes locekļi pulcējās Rīgā uz sēdi. Visos pacilātību radīja vakar no Londonas pienākusī ziņa, ka padomes emisāram Zigfrīdam Meierovicam veicies saņemt britu valdības apliecinājumu gatavībai atzīt padomi par de facto neatkarīgu latviešu teritorijas pārvaldes institūciju. Padomes Finanšu nodaļas priekšnieks Ādolfs Klīve, kas vēl tikai iepriekšējā dienā bija atgriezies no padomju Krievijas, rosināja tūlīt ķerties pie pagaidu valdības sastādīšanas. Citi valdes locekļi – kā Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels – gan bija atturīgāki.

Viņi, atšķirībā no Klīves, uzturējās Rīgā jau krietni ilgāk un labāk zināja vietējos apstākļus. Vairākas nedēļas līdz tam bija risinājušās sarunas par padomes kopīgu darbību ar Demokrātisko bloku – vācu okupācijas laikā Rīgā darbojušos politisko spēku apvienību. Lai arī mērķis – neatkarīga un demokrātiska Latvija – visiem bija viens, sarunas bija nonākušas strupceļā. Katrai pusei bija savi argumenti, katra saskatīja partnera vājās puses, un katrai bija sava daļa taisnības.

Daļa taisnības bija Nacionālās padomes Valdes priekšsēdim Voldemāram Zāmuelam, kad viņš dēvēja Demokrātisko bloku par klubu bez noteiktas struktūras. Latviešu pagaidu nacionālajai padomei bija izvērsta nodaļu struktūra ar  zināmām iestrādnēm jaunās valsts dzīves organizēšanai. Bija iedibināti sakari ar latviešu apmešanās vietām visā Krievijā, kur daudzviet darbojās padomes uzticības personas. Kas, domājams, vissvarīgāk – bija jau vairākus mēnešus uzturēti kontakti ar nupat karā uzvarējušo Antantes valstu diplomātiem. Nu jau bija arī pārstāvji ārvalstīs un pirmais diplomātiskais panākums – Meierovica iegūtā britu valdības atzīšana. Tas bija visai vērtīgs politiskais kapitāls, un Nacionālās padomes līderu ieskats, ka topošā valstiskuma izveidē tieši padomei jābūt organizatoriskajam kodolam, šķita visai pamatots. Tomēr Kārlis Ulmanis, kurš tobrīd izvirzījās kā redzamākā figūra Demokrātiskajā blokā, diezgan pamatoti norādīja uz padomes vājajām pusēm.

Liela daļa no padomi veidojušajām organizācijām kopš tās dibināšanas jau bija pārtraukušas darbību; un vispār – Ulmanis un viņa domubiedri uzskatīja, ka valstiskuma izveides organizatoriskajā struktūrā jāiesaistās tikai politisko partiju pārstāvjiem. No šodienas viedokļa raugoties, šāds uzstādījums šķiet pamatots. Pat ja tobrīd vairums latviešu partiju vēl bija jaunas un vājas, nākotnē tieši tām vajadzēja kļūt par topošās demokrātiskās sistēmas būvmateriālu. Un šai ziņā Demokrātiskajam blokam bija liela priekšrocība: tas aptvēra visu politisko spektru, arī kreiso spārnu – sociāldemokrātus un sociālistus revolucionārus, ar kuriem Nacionālajai padomei nebija izdevies rast kopīgu valodu.

Voldemārs Klīve bija ticies ar Ulmani jau iepriekšējā dienā – abi bija vienas partijas, Latviešu Zemnieku savienības, biedri. Ulmanis bija izteicis priekšlikumu dibināt jaunu veidojumu – Tautas padomi – kurā ietilptu visu politisko partiju pārstāvji. Šai padomei tad arī būtu jādeklarē valsts suverenitāte un jāveido pagaidu valdība. Vadošajiem Nacionālās padomes locekļiem tas īsti nebija pa prātam. Zāmuelam sevišķi lielu skepsi raisīja iespējamā sadarbība ar sociāldemokrātiem. Pirms gada, padomei dibinoties Valkā, boļševizācijas jūsmas pārņemti, bija sabotējuši tās darbu. Arveds Bergs, savukārt, vispār izteicās, ka kaut kādas nopietnas politiskās kustības Rīgā un Latvijā notikšot ne ātrāk kā decembrī. Visi gan piekrita sanāksmē izskanējušajam viedoklim, ka lielākais potenciāls, lai kļūtu par vienojošo spēku pašreizējā procesā, ir tieši Latviešu Zemnieku savienībai. Tad nu Klīve, pēc sēdes beigām aprunājies ar Bergu tête-à-tête un izdabūjis viņa piekrišanu, steidzās vēl tovakar pat vēlreiz sastapt Ulmani.

Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.