Templiešu bruņinieku ordenis, 11. gadsimtā dibināts krustnešu ieņemtajā Jeruzalemē, 13. gadsimtā bija kļuvis par visā Eiropā ietekmīgu un ļoti bagātu organizāciju. Tas darīja bažas laicīgajiem valdniekiem, un Francijas karalis Filips IV 1307. gada 13. oktobrī, arestējot ordeņa lielmestru un daudzus ietekmīgus ordeņbrāļus, uzsāka templiešu sagrāvi.

Tā Kunga 1099. gadā ar Jeruzalemes ieņemšanu noslēdzās Pirmais krusta karš. Un neticīgajiem atkaroto pilsētu no visām Eiropas malām plūda neskaitāmi svētceļnieki, lai apmeklētu Jēzus Kristus ciešanu un kapa vietu. Šie cilvēki bieži vien devās ceļā ar nepietiekamu rocību, īsti neapzinādamies visas grūtības un briesmas, kuras tos sagaida, un sevišķi arī nedomādami par to, kā tiks atpakaļ. Kādam bija jāuzņemas rūpes par šiem ticīgajiem, un nākamā gadsimta sākumā Palestīnā radās reliģiskas organizācijas, kuru galvenais mērķis bija gādāt par svētceļnieku drošību un izdzīvošanu. Pirmais bija Svētā Jāņa hospitāļa ordenis, kura locekļus sāka dēvēt par hospitāliešiem, kā otrais 1118. gadā radās Kristus un Zālamana tempļa trūcīgo bruņinieku jeb Templiešu ordenis.

Templiešu satversmē jau no pašiem pirmsākumiem dominēja svētceļnieku aizsargāšanas misija. Ordeņa brāļu pienākums bija pastāvīgi vingrināties kara mākslā, un, stādamies ordenī, viņi deva atturības un trūcīguma zvērestu, atsakoties no laicīgām baudām un īpašuma. Jau visai drīz templieši kļuva par ietekmīgu organizāciju, kura ne tikai veidoja krustnešu militāro spēku eliti, bet izveidoja izvērstu atbalsta tīklu visā katoļu pasaulē. Sākotnēji šī struktūra bija paredzēta ziedojumu vākšanai, taču pamazām sāka nodarboties arī ar īpašumu apsaimniekošanu un finansu operācijām. Lieliski organizētās bruņotās vienības izmantoja kā apsardzes spēkus, vēl jo vairāk tāpēc, ka Romas pāvesta protekcija ļāva šīm vienībām brīvi šķērsot jebkura katoļu valdnieka zemes. Karā devušies bruņinieki uzticēja templiešiem savu īpašumu pārvaldīšanu, turīgi svētceļnieki nodeva viņiem savus ceļojumam paredzētos līdzekļus, pretim saņemdami ko līdzīgu ceļojumu čekam, kuru varēja iemainīt atpakaļ pret naudu ordeņa mītnē Svētajā zemē. 13. gadsimta otrajā pusē templiešu skaits Eiropā sasniedza 15 000 vīru, un organizācija bija tik turīga, ka varēja kreditēt Eiropas monarhus. Tomēr tieši šī ietekme laicīgajā pasaulē galu galā izrādījās templiešiem liktenīga.

13. gadsimta beigās vairums krustnešu iekaroto zemju Tuvajos Austrumos bija kritušas atpakaļ neticīgo rokās. Bruņinieku ordeņiem nācās meklēt sev citu dzīves telpu. Hospitālieši nodibināja savu valsti Rodas salā, viņu vācu atzars – Teitoņu bruņinieki – bija atraduši sev lielisku darbības sfēru Baltijas pagānu zemēs. Templieši, kā šķiet, attapās mazliet par vēlu, kad brīvas vietas Eiropā vairs nebija. 1305. gadā pāvests Klements V nāca klajā ar ideju apvienot templiešus ar hospitāliešiem, bet par to ne vieni, ne otri negribēja ne dzirdēt. Pats pāvests tobrīd bija stiprā Francijas karaļu ietekmē, un procesā iesaistījās Francijas karalis Filips IV. Un te nu izrādījās, cik bīstami aizdot naudu pārāk ietekmīgiem debitoriem. Karalis cita starpā bija templiešiem parādā prāvu summu, un nolēma izmantot situāciju.

1307. gada 13. oktobrī pēc Filipa pavēles tika apcietināts templiešu lielmestrs Žaks de Molē un vēl daudzi citi ordeņa locekļi. Arestētos apsūdzēja ķecerībā, un jau pēc dažām dienām karaļa bendes kalpu rokās daudzi templiešu bruņinieki bija grēkos atzinušies. Pēc pāvesta Klementa V iejaukšanās daudzus apsūdzētos, tai skaitā lielmestru de Molē, gan atbrīvoja un apsūdzības atzina par nepamatotām, tomēr karalis Filips palika pie sava, un 1310. gadā templiešu vajāšanas atsākās ar jaunu sparu. Galu galā arī pāvests, acīmredzot baidīdamies par paša reputāciju, piekāpās un 1312. gadā paziņoja par Templiešu ordeņa likvidēšanu.