Izcilais britu atklājējs kapteinis Džeimss Kuks cita starpā bija slavens arī ar prasmi uzturēt labas attiecības ar apkuģoto zemju iedzimtajiem. Tomēr nāve kapteini Kuku piemeklēja tieši no iedzimto rokas – Havaju salās 1779. gada 14. februārī.

„Viņš bija atturīgs un diezgan kautrīgs cilvēks; tīkami dzīvīgs sarunās, saprātīgs un inteliģents. Nedaudz ātrs dusmās, tomēr parasti visdraudzīgākais, labsirdīgākais un cilvēciskākais vīrs." Tā izcilo 18. gadsimta angļu atklājēju Džeimsu Kuku raksturo viņa ceļabiedrs, kuģa ārsts un arī dzejnieks Deivids Semvells. Plaša nodaļa šais atmiņās veltīta arī izcilā jūrasbraucēja negaidītajai bojāejai 1779. gada 14. februārī.

Savā trešajā braucienā kapteinis Džeimss Kuks devās jau kā leģendām apvīts un dažādus pagodinājumus ieguvis jaunu zemju atklājējs. Cēlies no vienkāršiem ļaudīm un sācis savu jūrasbraucēja karjeru kā kuģa puika, viņš uzdienēja līdz Viņa majestātes kara flotes kapteiņa rangam. Ar īstu aizrautību un apskaužamu precizitāti kapteinis Kuks iezīmējis pasaules kartēs Jaunzēlandes, Austrālijas, Ziemeļamerikas un daudzu Klusā un Indijas okeāna salu kontūras. Apkuģojot zemeslodi pa Dienvidu okeānu, viņš pierādīja, ka šais platuma grādos nav atrodams leģendārais dienvidu kontinents – Terra Australis.

Kuka trešajā ekspedīcijā piedalījās divi kuģi, un tās mērķis bija atrast jūras ceļu apkārt Ziemeļamerikai. Pa ceļam uz ziemeļiem 1778. gada sākumā Kuks kā pirmais eiropiešu ceļotājs apmeklēja Havaju salas. Tālāk kuģojums veda gar Ziemeļamerikas Rietumkrastu un cauri Bēringa jūras šaurumam, kur tālāko ceļu aizšķērsoja ledus lauki. Nepārprotami sapīcis par ekspedīcijas pamatmērķa izgāšanos, kapteinis Kuks devās atpakaļ un 1778. gada novembrī atkal ieradās Havaju arhipelāgā, kur plānoja papildināt krājumus un veikt nepieciešamos kuģu remontdarbus. Pēc pāris mēnešu manevrēšanas arhipelāgā ekspedīcija galu galā atrada piemērotu piestātni Havaju salā.

Sākotnējā sagaidīšana bija pat pārsteidzoši laipna un svinīga. Pastāv diezgan ticama versija, ka Kuks nevilšus bija nonācis salinieku auglības dieva kārtā, jo bija ieradies tieši dieva Lono svētkos – havajiešu apkūlībās. Eiropiešu kuģu kontūras atgādinājušas dažus Lono kulta priekšmetus, savukārt virziens, kādā ekspedīcija pirms piestāšanas apkuģojusi salu, sakritis ar rituāla kustības virzienu. Ievērojot, cik svarīgas šādas detaļas ir pirmatnējos dabas kultos, var pieņemt, ka havajieši tiešām saskatījuši Džeimsā Kukā dieva inkarnāciju. Un, iespējams, tieši šī „dievišķošana" arī izrādījusies Kukam liktenīga. Apmēram pēc mēneša eiropieši devušies prom, taču iekļuvuši spēcīgā vētrā un bijuši spiesti atgriezties. Tādējādi izjaukta sakrālā shēma, un iezemiešiem sagādāta smaga vilšanās. Jau visai drīz attiecības starp havajiešiem un britiem strauji pasliktinājušās, sevišķi bieži bijuši zādzību gadījumi. Kad galu galā vietējie „nocēluši" eiropiešiem laivu, Kuks nolēmis spert radikālu soli: uzaicināt uz klāja virsaiti Kalaniopu un paturēt viņu kā ķīlnieku, kamēr laiva netiks atdota. Kalaniopu sākotnēji pieņēmis uzaicinājumu, taču pēdējā brīdī pārdomājis un atteicies kāpt laivā. Krastā ap virsaiti un eiropiešiem salasījies pāris tūkstošu liels pūlis. Versijas par to, kā tieši sākusies bruņotā sadursme, atšķiras, taču Kuka vietnieks, kapteinis Džeimss Klerks izteicis pieņēmumu, ka eiropieši pārsteidzīgi atklājuši uguni pirmie, domājot, ka iezemieši bailēs bēgs. Taču havajieši, iespējams – sava virsaiša klātbūtnes iedvesmoti, metušies tuvcīņā, un šajā sadursmē kapteinis Džeimss Kuks saņēmis nāvējošo šķēpa triecienu pakausī.