Vācijas karaļa un nākamā Svētās Romas impērijas ķeizara armijas sakāve kaujā pie Vīteka kalna Prāgas pievārtē 1420. gada 14. jūlijā izšķīra Pirmā husītu krusta kara likteni. Jana Husa sekotāju pirmā lielā uzvara iezīmēja visu tālāko cīņu gaitu: katoliskajai Eiropai neizdevās ar militāru spēku iznīcināt Bohēmijas „ķecerus” husītus, un t.s. Bohēmijas baznīca kļuva par 16. gs. Reformācijas priekšvēstnesi.

1415. gadā, Katoļu baznīcas Konstances koncila laikā tika apcietināts, tiesāts, pasludināts par ķeceri un uz sārta sadedzināts Prāgas Kārļa universitātes rektors, čehu teologs Jans Huss. Tomēr Husa mācība jau bija laidusi dziļas saknes Bohēmijas karalistē, kā tolaik dēvēja tagadējo Čehiju. Husa idejas, kuras lielā mērā sakrita ar to, ko simts gadus vēlāk proponēja Mārtiņš Luters, proti – baznīcai jāattīrās no laicīgās varas ambīcijām, materiālo labumu gūšanas un jāpievēršas ticīgo dvēseles kopšanai; guva atbalsi gan Bohēmijas aristokrātu, gan vienkāršo čehu sirdīs. Kā allaž viduslaiku Eiropā, reliģiskie motīvi bija nesaraujami savīti ar politiskajiem. Bohēmijas karaliste bija Svētās Romas impērijas sastāvdaļa, Vāclavs IV Luksemburgs bija Bohēmijas karalis, savukārt viņa brālis Sigismunds – Ungārijas un Horvātijas karalis un 1410. gadā tika ievēlēts arī par Vācijas karali. Tas Sigismundam bija nozīmīgākais solis, lai kļūtu par Svētās Romas impērijas ķeizaru, bet tā laika samudžinātajā politiskajā situācijā viņam bija vēl jāizcīna nozīmīga varas cīņa. 1419. gadā Prāgā uzliesmoja husītu sacelšanās, un pāris nedēļas vēlāk mira karalis Vāclavs. Cīņa pret Bohēmijas ķeceriem Sigismundam bija labs iemesls varas konsolidācijai, un 1420. gada 1. martā pāvests Martins V izsludināja krusta karu pret husītiem.

Prāgā ieradās radikālo husītu taborītu armija čehu muižnieka Jana Žižkas vadībā, savukārt pašu Prāgu jūnija vidū ielenca krusta karotāju armija. Pilsētas aizsardzības atslēga bija Vīteka kalns uz austrumiem no pilsētas. Tas neļāva pilnībā bloķēt pievedceļus un, savukārt, deva iespēju husītiem apdraudēt Sigismunda armijas piegādes līnijas. Krusta karotājiem bija nozīmīgs skaitlisks pārsvars – lēš, ka Sigismunda armijā bija pavisam ap 80 000 vīru, kamēr Prāgu aizstāvēja savas desmit reizes mazāks skaits. Arī Vīteka kalnā husītiem bija apmēram 60 vīru liela vienība, savukārt izšķirošajā uzbrukumā 1420. gada 13. jūlijā devās 3000 – 4000 krusta karotāji. Uzbrukuma pirmajā līnijā virzījās smagā bruņinieku kavalērija, un, iespējams, tā bija lielākā uzbrucēju kļūda, jo pret grūti pieejamajiem nocietinājumiem, kuru aizstāvji bija labi apgādāti ar lokiem un agrīnajiem šaujamieročiem, šis spēks bija mazefektīvs. Bruņinieku uzbrukums iestrēga pie kraujas ar nocietinājumiem, un nākamajā dienā aizstāvjiem palīgā piesteidzās paša Žižkas komandēta husītu izlases vienība, pietuvojoties pa vīnogulājiem un pēkšņi uzbrūkot flangā. Bruņinieki atkāpjoties sadūrās ar savas armijas kājniekiem, kuri joprojām virzījās uz priekšu. Izcēlās jūklis, kas pārvērtās paniskā bēgšanā. To izmantoja Prāgas aizstāvji, nelielās vienībās uzbrūkot bēgošajiem un laižot darbā husītu iecienīto ieroci – naglotas vāles.

Sakāve pie Vīteka kalna 1420. gada 14. jūlijā izšķīra ne tikai Prāgas aplenkuma, bet visa Pirmā husītu krusta kara likteni. Sigismunda armija burtiski izjuka, bruņiniekiem zaudējot apetīti cīnīties pret apņēmīgo un prasmīgo pretinieku. Līdzīgs liktenis bija arī nākamajiem pieciem krusta kariem, savukārt aizsardzība nocietinātā pozīcijā un tai sekojošs pretuzbrukums no flanga kļuva par husītu kaujas mākslas stūrakmeni, attīstoties slavenajā ratu nocietinājumu taktikā. Par spīti uzvarai kaujas laukos Čehijai vienai gan bija grūti cīnīties pret visām apkārtējām katoļu zemēm. Arī pašu husītu vidū sākās apkarošanās starp mērenāko un radikālo spārnu, un cīņas beidzās 1436. gadā ar kompromisa vienošanos, kuras rezultātā Čehijā nākamajos divos gadsimtos līdzās pastāvēja mēreno husītu un katoļu baznīcas.