1759.gada 15.janvārī Londonā tiek atvērts Britu muzejs. Pirmais muzejs pasaules vēsturē, kurš ir nodalīts no valsts vai baznīcas, turklāt pretendē uz universālā muzeja statusu. Tā kā muzeja pamatā bija viena cilvēka kolekcija, tad arī jaunā muzeja kuratori uzskatīja par nepieciešamu turpināt uzstādījumu, vākt muzejā jebkādus eksponātus.

Britu muzejs ir viens no lielākajiem muzejiem pasaulē, kura kolekcijas ne tikai apspēlētas dažādās piedzīvojumu filmās, bet arī izpelnījušās protestus. Sākums muzejam kā parasti ir meklējams kāda uzņēmīga privāta kolekcionāra interesē savākt dažnedažādus objektus.

Britu muzeja nosacītais pamatlicējs ir sers Hans Slouns. Īru izcelsmes ārsts un dabas zinātnieks, kurš savas dzīves laikā bija savācis kolekciju ar vairāk nekā 70 tūkstošiem dažādu eksponātu. Lielākā daļa no Slouna kolekcijas bija grāmatas – to skaitu lēsa uz 40 tūkstošiem. Tad kolekciju papildināja unikāli manuskripti un arī vairāk nekā 300 albumu ar dažādiem herbārijiem. Papildus grāmatām un albumiem kolekcijā bija arī gleznas un zīmējumi, kā arī antikvāras mantas no Grieķijas, Ēģiptes, Sudānas, Romas un abām Amerikām. Slouns nevēlējās pieļaut, ka viņa kolekcija tiek izvazāta pēc viņa nāves, tāpēc viņš saņēmās uzrakstīt vēstuli karalim, ar piedāvājumu ziedot kolekciju valstij, ja tā apņemas izveidot muzeju. Interesantā kārtā, karalis Džordžs Otrais deva savu piekrišanu un izdeva rīkojumu izveidot Britu muzeju. Anglijas parlamentam bija jādod pēdējā piekrišana, kas arī tika saņemta. Turklāt papildus Slouna kolekcijai, karalis ar parlamentu nolēma jaunajam muzejam nodot arī citu muzeju pārziņā esošās kolekcijas. Tā Britu muzejs bez Slouna kolekcijas ieguva arī divu bibliotēku grāmatu krājumus, karaļa personīgo manuskriptu krājumu un Parlamenta lēmumu kolekciju, kas ļāva ieskatīties parlamenta likumdevēja vēsturē.

1759.gada 15.janvārī jaunais Britu muzejs atvēra savas durvis apmeklētājiem. Muzeja vajadzībām bija nopirkta ēka no Montagu ģimenes, kuras pirmajā stāvā pārsvarā izvietoja visas grāmatas. Karalis nevēlējās, lai muzejs būtu viņa tiešā pārraudzībā, tāpēc piedāvāja muzeju nodalīt kā no galma, tā no parlamenta. Britu muzejs savā ziņā kļuva par pirmo, kas bija nacionāla līmeņa valsts aizsargāts muzejs, bet bez tiešas valsts uzraudzības. Tomēr šī muzeja kolekcija lielā mērā arī paliktu bibliotēkas cienīga, ja vien nesāktos britu koloniālās politikas ziedu laiki.

19.gadsimtā muzeja kolekcijas sāka papildināt gan turīgu britu privātkolekcijas, kurās ietilpa gan Itālijā, Grieķijā, Indijā un Āfrikas zemēs sakrātas privātas bagātības, gan arī oficiālo amatpersonu mēģinājumi izvest citu valstu nacionālos dārgumus uz Lielbritāniju. Viens no lielākajiem skandāliem ir Atēnu Partenona marmors, ko Grieķija jau gadu desmitiem prasa atgriezt Atēnās. Tā kā briti kontrolēja lielu daļu antīkās pasaules teritoriju, muzejā saplūda milzīgas bagātības. Ēģiptes dārgumu meklēšanas laikā muzejs ieguva savā rīcībā Rozetas akmeni, kas ļāva atkodēt hieroglifu nozīmi, no Grieķijas saveda seno laiku liecības un mākslas šedevrus, no Āzijas, Austrālijas un Ziemeļamerikas muzejā saplūda vietējo kontinentu iedzīvotāju mākslas vērtības.

Muzejs auga tik strauji, ka arī kolekciju dažādībā un apjomā kļuva par lielāko krātuvi pasaulē. Slaveni zinātnieki vai viņu mācekļi kļuva par kolekciju kuratoriem, kas nozīmēja, ka muzejs savāca tiešām vērtīgas liecības. Bet mūsdienās sabiedrības noskaņojums mainās. Ja kādreiz šedevru izcelsmes zemēs valdīja haoss, kurā mākslas šedevri varētu pazust, tad mūsdienās tajās ir savi nacionālie muzeji, kas vēlas atgūt savas bagātības.

Lielākā jezga jau vairāk nekā 30 gadus ir ap Atēnu Partenona marmora plāksnēm, kuras izveda no Grieķijas. Vēl līdz šim brīdim Lielbritānijas valdība un arī Britu muzeja vadība atsakās atdot šīs vērtības Partenona muzejam Atēnās. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību, grieķu dziedātāja Melina Merkuri uzsāka kustību, kuras galvenais mērķis ir atgādināt britiem, ka reiz nozagtas citu zemju bagātības nav britu bagātība, par kuru apskati iekasēt naudu. Varbūt kādu dienu, Partenona marmora rotājumi atgriezīsies to dzimtenē.