Par Francijas Napoleona Bonaparta ēras beigām Eiropā uzskatāms 1815. gada 15. jūlijs, kad bijušais imperators pēc sakāves kaujā pie Vaterlo un atteikšanās no troņa padevās britu spēkiem uz līnijkuģa „Bellerofons” klāja netālu no Rošforas ostas Francijas rietumu piekrastē.

1815. gada jūlijā britu kara flotes līnijkuģis „Bellerofons” zēģelēja Biskajas līcī pie Francijas krastiem netālu no Rošforas ostas. Kapteiņa Frederika Luisa Meitlenda komandēts, tas piedalījās franču krasta bloķēšanā, lai aizkavētu iespējamo bijušā imperatora Napoleona Bonaparta bēgšanu no valsts. Iepriekšējā gadā imperators, kurš divas desmitgades bija palicis neuzvarēts Eiropas kaujas laukos, bija padevies savu pretinieku koalīcijas pārspēkam, atkāpies no troņa un izsūtīts trimdā uz Elbas salu Vidusjūrā. Taču uzvarētāji nebija novērtējuši savu pretinieku. Kad Elbu sasniedza ziņas, ka atjaunotā Burbonu monarhija nebūt nav populāra un franči gaida savu imperatoru atpakaļ, Napoleons 1815. gada februārī izmuka no gūstniecības un atgriezies Francijā, kura viņa vadībā atkal jau mobilizējās cīņai pret visu pārējo Eiropu.

Izšķirošā kauja notika 18. jūnijā pie Vaterlo pilsētiņas uz dienvidiem no Briseles, un Napoleons tajā cieta sakāvi. 22. jūnijā viņš vēlreiz atteicās no troņa, devās vispirms uz Malmezonas pili Parīzes pievārtē, tad uz Rošforas ostu, cerot pamest Franciju un patverties Savienotajās Valstīs. Taču britu flotes operatīvā darbība pārvilka krustu šiem plāniem. Tiesa, līdz 10. jūlijam nebija skaidrs, kur tieši uzturas sakautais imperators. Tas noskaidrojās, kad šīs dienas rītā „Bellerofonam” pietuvojās kāds franču kuģis ar balto karogu. Uz klāja uzkāpa ģenerālis Savarī un grāfs de La Skāzs. Parlamentārieši paziņoja kapteinim Meitlendam, ka Napoleons uzturas Rošforā un ir nolēmis padoties britu spēkiem.

Kā savā 13. jūlija vēstulē Napoleons rakstīja tābrīža Lielbritānijas faktiskajam valdniekam princim reģentam un vēlākajam karalim Džordžam IV, viņš vēloties padoties „visvarenākajam, visnelokāmākajam un viscēlākajam” no saviem pretiniekiem. Bonaparts sevi šai vēstulē salīdzināja ar antīko Atēnu politiķi un karavadoni Temistoklu, kurš pēc zaudēta kara bija spiests bēgt no dzimtenes un atrada patvērumu un godpilnu uzņemšanu Persijas valdnieka Artakserksa I galmā. Napoleons cerēja, ka arī britu valdnieks viņu uzņems kā trimdā izraidītu viesi, nevis karagūstekni. Ar šādām cerībām viņš kāpa laivā, kuru 1815. gada 15. jūlija rītā viņam pakaļ bija nosūtījis kapteinis Meitlends. Bijušā imperatora ierašanās uz „Bellerofona” uzskatāma par Napoleona ēras galīgo noslēgumu.

Uz kuģa gāzto imperatoru tiešām pieņēma ar pienācīgo cieņu, nodrošinot visas iespējamās ērtības, tomēr viņa sapņiem par klusām vecumdienām kādā Anglijas muižiņā vai atļauju doties uz Jauno pasauli nebija lemts piepildīties. Princis reģents Džordžs gan atzina, ka Napoleona vēstule pārspējot visu, ko viņam jebkad rakstījis tronī atkal iesēdinātais Luijs XVIII Burbons, taču simpātiju vārdā nebija gatavs bojāt attiecības ar Bonaparta ietekmīgajiem ienaidniekiem kontinentā – Austriju, Prūsiju, Krieviju un, protams, jau piesaukto Luiju. Gāztajam imperatoram pat netika ļauts spert kāju uz britu zemes. „Bellerofons”, noenkurots Plimutas ostā, kļuva par bijušā valdnieka un viņā nelielās svītas ieslodzījuma vietu uz vairākiem mēnešiem, kamēr britu valdība lēma viņa likteni. Tad viņš tika pārsēdināts citā līnijkuģī „Nortumberlenda” un nogādāts uz savu pēdējo mītnes vietu Sv. Helēnas salā Atlantijas okeāna vidū. Te vienam no visu laiku dižākajiem frančiem bija lemts nodzīvot līdz savai aiziešanai mūžībā 1821. gadā.