15. jūlijs saistās ar lielu jezgu bija pašmāju politiskajās aprindās – Rīgā, Kronvalda parkā, notika atjaunojamās Muļķu partijas jeb partijas "Tie paši vēži citā kulītē" dibināšanas sapulce. Kvoruma trūkuma dēļ gan partiju nodibināt neizdevās.

Laiku pa laikam uz Latvijas politiskās skatuves parādās “partijas”, kuras uzdodas par muļķu partijām. Vārds partija šajā gadījumā obligāti jāliek pēdiņās, jo tās nav īstas partijas. Tās ir parodijpartijas, kuru līderi atklāti ironizē par mūsu politisko sistēmu. Šo pseidopartiju elektorālā bāze galīgi neatbilst nosaukumam, jo to līderi apelē pie radošo cilvēku (nemuļķu) aprindām, aicinot uz politisko procesu paskatīties ar veselīgu ironiju.

Tā pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā Latvijā sevi pieteica Muļķu partija. Kad tai atteica reģistrāciju, tā izveidoja vēlēšanu apvienību “Latvijas laime”. Viņu saukļi bija “Mēs zagsim mazāk nekā citi!” un “Katram muļķim vietu Saeimā!”. Par “muļķiem” nobalsoja 9814 cilvēku jeb 0,88% vēlētāju.

Piecus gadus vēlāk partiju mēģināja atjaunot, to saucot par TPVCK, tas ir, Tie paši vēži citā kulītē. Reanimācija bija neveiksmīga. Un tad pienāca 2002. gads, kad atjaunotā Muļķu partija jeb “Tie paši vēži citā kulītē” nolēma izziņot dibināšanas kongresu. 15. jūlijs bija tā diena, kad Kronvalda parka bija paredzēts dibināt Muļķu partiju, kas piedāvātu jebkuram Latvijas pilsonim kļūt par Saeimas deputātu. Plāns bija šāds – pēc partijas reģistrēšanas veidot deputātu kandidātu sarakstu, kurā iekļautu 100 personas, bet par kandidātu varēs kļūt tie pirmie simt cilvēki, kuri šādu vēlmi izteiks. Stratēģija bija gaužām vienkārša, tādējādi šāda deputātu kandidātu saraksta veidošana ļautu cilvēkiem balsot pašiem par sevi, nevis kaut kādiem nezināmiem politiķiem.

Par partijas līderi bija plānots izvirzīt dīdžeju un mūziķi Horenu Stalbi. Viņš uzsvēra, ka Muļķu partija principā būtu pret visu līdzšinējo politisko spēku darbību un Muļķu partijas dibināšanas galvenais mērķis būtu bijis piespiest sabiedrību domāt par to, ko ciņi ievēl Saeimā, sakot, ka ir muļķīgi balsot septiņas reizes par tiem pašiem politiķiem un vēlāk gānīties, ka atkal ievēlēti slikti cilvēki, kuri apzog valsti un dara citādus sliktu darbus.

Domājot par par potenciālajiem partijas atbalstītājiem, Muļķu partija uzsvēra, ka topošā partija vēlēšanās plāno saņemt balsis no tiem, kas nav piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, jo viņiem gluži vienkārši viss jau ir "piegriezies", vienlaikus aktīvi tika meklēti turīgi cilvēki, kuri būtu gatavi ziedos muļķu partijai.

Partijas dibināšanas kongress bija izziņots 15.jūlijā Kronvalda parkā. Reģistrācija dalībai kongresā paredzēta no plkst.12 līdz 18, pats Kongresa sākums bija plānots sešos pievakarē un partijā varētu iestāties jebkurš interesents, kam līdzi bija pase. Dalības nauda partijas biedriem nebija paredzēta. Viss gan beidzās ar neko, jo kvoruma trūkuma dēļ partija tomēr tā arī netika nodibināta.

Tikmēr pasaulē ne reizi vien bijuši centieni dibināt un darboties savdabīgām partijām, piemēram, Alus mīlētāju partija Krievijā, Marihuānas un ieroču partija Amerikā vai Mīlas partija Itālijā, kuru dibinājušas divas porno zvaigznes, bet tepat kaimiņos – Neatkarīgo rojālistu partija bija pirmo postpadomju vēlēšanu pārsteigums Igaunijā – turklāt rojālistiem parlamentā izdevās iegūt astoņas vietas. Partijas trīs redzamākie dibinātāji bija trīs komiķi, kuri jokojot uzstāja, ka Igaunija jāpārvērš par monarhiju. Viņi uzrakstīja vēstuli Britu karaliskās ģimenes loceklim princim Edvardam ar lūgumu kļūt par Igaunijas karali. Atbilde neesot saņemta.