1520. gada 15. jūnijā pāvests Leons X izdeva savu bullu „Exsurge Domine” – nosodījumu Vitenbergas universitātes teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera paustajiem uzskatiem un prasību tos atsaukt. Mēģinājums ar pāvesta autoritātes spēku panākt baznīcas vienotību radīja pretēju efektu – bulla tikai paātrināja reformācijas procesus, sašķeļot Rietumu kristiešus divās gadsimtiem nesamierināmās nometnēs.

 

Tajā 1517. gada rudens rītā, kad Vitenbergas iedzīvotāji, steigdamies ikdienas gaitās, varēja vērot kādu sutanā tērptu vīru, kurš ar naglu un āmura palīdzību stiprināja paprāvu papīra loksni pie Visu Svēto baznīcas durvīm, viņi vēl nenojauta, ka ir liecinieki jauna vēstures laikmeta sākumam. Naglotājs bija Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors Mārtiņš Luters, un latīniski rakstītais teksts – viņa „Argumenti indulģenču spēka sakarā” jeb „95 tēzes”. Indulģences – pret ziedojumu iegūstama garantija ticīgā dvēselei tikt brīvotai no šķīstītavas pārbaudījumiem – bija tikai spilgtākā un no teoloģiskā viedokļa apšaubāmākā izpausme tām katoļu baznīcas un sabiedrības attiecību problēmām, kas bija nobriedušas 16. gs. Eiropā. Caur konkrētās problēmas prizmu vīdēja būtiskāki jautājumi: korupcija, amatu pirkšana, iedzīvošanās un aizraušanās ar laicīgiem labumiem baznīcas elitē, un vispār – politiskās varas un milzīgu materiālo resursu atrašanās šīs elites rīcībā. Bija nobriedušas pārmaiņas, un Lutera viedoklis – sabiedrības sen gaidītais signāls – izplatījās milzu ātrumā. Studenti un citi ļaudis no Vācijas un arī citām Eiropas zemēm plūda uz Vitenbergu, lai pašu ausīm dzirdētu runājam ticības atjaunotāju.

Pāvests Leons X sākotnēji, šķiet, nenovērtēja situācijas nopietnību. Vēl 1518. gadā viņš esot izteicies, ka tas vācietis laikam būšot sadzēries – kad izgulēšoties, nākšot pie prāta. Tomēr 1520. gadā Romā īpaša augsta līmeņa teologu, kanonisko likumu zinātāju un baznīcas amatpersonu komisija sāka analizēt Lutera tekstu, lai konstatētu tajā teoloģiskas kļūdas un ķecerības pazīmes. Šīs darbības rezultāts bija pāvesta Leona X bulla „Exsurge Domine” – „Celies, ak, Kungs” – jeb „Bulla par Mārtiņa Lutera un viņa sekotāju kļūdām”, kuru pontifiks izdeva 1520. gada 15. jūnijā.

Kā izteicies 19. gs. šveiciešu teologs un baznīcas vēsturnieks Filips Šaffs, bulla „Exurge Domine” ir pēdējā bulla, ar kuru Svētais Krēsls vēršas pie vienotas Latīņu kristīgās sabiedrības, un pirmā, kurai ievērojama daļa šīs sabiedrības atklāti nepakļaujas. Ja Mārtiņa Lutera „95 tēzes” bija dzirkstele, kas aizdedzināja reformācijas uguni, tad pāvesta Leona X „Exsurge Domine” bija pamatīgs eļļas stops šai ugunij. Pretēji sākotnējai pieejai, kuru izvērtēšanas komisijā mēģināja īstenot izcilais katoļu filozofs kardināls Kajetāns, – rūpīgi analizēt un argumentēt – virsroku guva nikna Lutera ienaidnieka vācu teologa Johana Eka virziens: dragāt ar pāvesta autoritātes spēku. Attiecīgi bullas tonis ir direktīvs: Luteram, piedraudot ar izslēgšanu no baznīcas, tika pavēlēts veikt 41 labojumu viņa „Tēzēs”, kur teksts esot „vai nu ķecerīgs, vai nepatiess, dievbijīgām ausīm aizskarošs vai vientiesīgus prātus samaitājošs un pretējs katoliskajai patiesībai”. Bullas autori laikam gan neapzinājās, cik ir pieaugusi „ķecera Mārtiņa” popularitāte un, attiecīgi, rukusi Svētā Krēsla autoritāte. Kad Eks un viņa kolēģi ieradās Vācijā, lai izplatītu „Exsurge Domine”, daudzviet saniknotie ļaudis plēsa un dedzināja pāvesta vēstījumu, bet Leipcigā Ekam pat nācās slēpties no saniknota pūļa aiz klostera mūriem. Neko nemainīja arī Lutera noklaušināšana Impērijas Valsts sapulcē Vormsā 1521. gada aprīlī, kur imperators Kārlis V viņu pasludināja ārpus likuma. Lutera atbalstītāji vairojās gan starp vienkāršajiem ļaudīm, gan vācu kūrfirstiem, un pret šo pārmaiņu lavīnu bija bezspēcīgs kā pāvests, tā ķeizars.