1918. gada 15. novembrī Vācijas valdība apstiprināja amatā savu ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs Augustu Vinnigu. Viņa pilnvarās ietilpa sarunas ar „latviešiem un igauņiem”. Igaunijai sava neatkarības deklarācija un pagaidu valdība jau bija, latviešu politiskie spēki vēl turpināja organizēties neatkarības deklarēšanai.

1918. gada novembra vidū kļuva skaidrs, ka Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kas visu iepriekšējo gadu bija bijusi nozīmīgākā latviešu pašnoteikšanās vēlmes un neatkarīga valstiskuma idejas paudēja, tomēr nekļūs par to spēku, kurš tagad novedīs šo procesu līdz īstenojumam. Padomes vadošie darbinieki, daudzi no kuriem tikai pavisam nesen bija atgriezušies Latvijā no padomju Krievijas, nespēja tūdaļ orientēties situācijā. Vairāki no viņiem tobrīd izturējās nedaudz inerti, katrā ziņā salīdzinot ar kolēģiem no partiju apvienības Demokrātiskais bloks, jo sevišķi Latviešu Zemnieku savienības līderiem – Kārli Ulmani, Miķeli Valteru, Edmundu Freivaldu. Pēdējie izvirzīja ideju par jaunu politisku orgānu – Tautas padomi, kurā ietilptu visu politisko spēku un arī nacionālo minoritāšu pārstāvji.

Šāda valsts dibināšanas situācijai visai loģiska pieeja darīja uzmanīgus daudzus Pagaidu nacionālajā padomē. Padome līdz šim bija darbojusies kā izteikti nacionāla – latviešus pārstāvoša organizācija. Ar minoritāšu iesaistīšanas ideju bija jāaprod. Un – cik varēja uzticēties kreisajiem? Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas darbojās vācu okupētajā Latvijā, līdz pat 1918. gada maijam bija saglabājusi vienotību ar Padomju Krievijā darbojošos Latviešu sociāldemokrātiju. Vasarā gan bija notikusi šķelšanās, kad Krievijas boļševistiskie latviešu sociāldemokrāti bija nodēvējuši Latvijas partijas biedrus par meņševikiem un izslēguši no savām rindām. Bet kā īsti bija? Cik liela atšķirība bija starp Frici Menderu, Fēliksu Cielēnu, Paulu, Klāru un Bruno Kalniņiem un viņu nesenajiem līdzbiedriem – Stučku, Daniševski un Roziņu-Āzi? Arī paši kreisie nebūt nelīdzēja rast skaidru atbildi uz šo jautājumu, jo, lai arī bija gatavi piedalīties valstiskuma izveides procesā, tomēr pastāvīgi uzsvēra savas ideoloģiskās prioritātes – vispasaules revolūciju un jaunas, sociālistiskas sabiedrības izveidi.

Līdz ar to nopietnas aizdomas sociāldemokrātu sakarā bija ne tikai, piemēram, Voldemāram Zāmuelam, kuru pagājušajā ziemā boļševistiskā vara bija kā ķīlnieku mēģinājusi aizvest uz Krieviju nezināmam liktenim. Šaubījās arī daudzi Latviešu Zemnieku savienībā. Lai šaubas kliedētu, Ulmanis un Freivalds 15. novembrī sēdās vilcienā uz Valku, kur todien pulcējās Zemnieku savienības valde. Abu pārliecināšanas spējas nepievīla – zemsavieši piekrita sava līdera plānam veidot Tautas padomi, iesaistot arī sociāldemokrātus.

Reālā vara gan tābrīža Latvijā gan joprojām bija vācu okupācijas iestādēm, kas 1918. gada 15. novembrī gan pārtapa civilpārvaldē. Tās bija loģiskas sekas milzīgajām pārmaiņām, kuras pēdējā mēneša laikā bija piedzīvojusi Vācija. 3. novembrī tur bija uzliesmojusi revolūcija, ķeizars Vilhelms bija pametis valsti, un 9. novembrī Vācija bija pasludināta par republiku.

Rīgā nu jau apmēram nedēļu galvenā teikšana bija vācu kareivju padomei. Šis revolucionārais orgāns bija atcēlis cenzūru, atļāvis neierobežotu politisku darbību un atbrīvojis militārās varas apcietinātos politieslodzītos. Vācijas valsts komisāram Baltijā, mērenajam sociāldemokrātam Augustam Vinnigam atlika šos lēmumus tikai apstiprināt ar savu rīkojumu. 15. novembrī Vinniga statuss tika mainīts. Tagad viņš bija Vācijas valdības ģenrālpilnvarotais Baltijas zemēs ar uzdevumu vest sarunas ar latviešiem un igauņiem, ievērojot viņu prasības dibināt neatkarīgas valstis.

Igauņi savu neatkarību bija pasludinājuši jau 24. februārī, un visu vācu okupācijas laiku nelegāli bija turpinājusi pastāvēt Igaunijas Pagaidu valdība, kas tagad bija gatava pārņemt varu. Latviešiem bija jāsteidzas panākt iekavētais.