1916. gada 15. septembrī Francijā pie Sommas notika pirmais tanku uzbrukums pasaules vēsturē – britu armija Pirmā pasaules kara Rietumu frontē pret vāciešiem izmantoja tankus "Mark I".

Doma par motora dzītu kaujas mašīnu radās jau 19. gadsimtā, tomēr konkrētākas inženiertehniskās formas tā ieguva tikai 20. gadsimta sākumā, kad dzinēju jauda un citi tehniskie risinājumi bija attīstījušies tiktāl, lai kara lauka apstākļos sāktu mēroties ar jau tūkstošiem gadu pazīstamo militāro transportlīdzekli – zirgu. Kāpurķēžu traktori, kurus pirmā sāka ražot Holta firma Amerikā, iedvesmoja izgudrotājus vairākās valstīs, tomēr viņu piedāvājums nespēja pārliecināt tradicionāli konservatīvos militāristus. Situācija strauji mainījās, sākoties Pirmajam pasaules karam. Dzeloņdrāšu aizsprosti savienojumā ar ložmetējiem pārvērta ierastos kaujas paņēmienus – masveidīgus kājnieku uzbrukumus un brāzmainus kavalērijas triecienus – bezjēdzīgā slaktiņā. Jauno kara realitāti 1914. gadā tālredzīgi novērtēja franču pulkvedis Žans Batists Etjēns, sacīdams: „Uzvara šai karā piederēs tai pusei, kurai pirmajai izdosies novietot 75 mm lielgabalu uz transportlīdzekļa, kas spējīgs pārvietoties pa jebkuru apvidu.” Pirmās to iespēja Antantes valstis, konkrētāk – Lielbritānija, kurā ražotie tanki Mark I pirmoreiz parādījās kaujas laukā pie Sommas Francijā 1916. gada 15. septembrī.

Šie tanki maz atgādināja mūsdienu kaujas mašīnas. Tie bija rombveida paralēlskaldņi, kas izmēros nedaudz atpalika no vidusmēra mūslaiku autobusa. Pa ārmalām visā perimetra garumā rotēja kāpurķēdes, bet lielgabali atradās sānu izvirzījumos – tā dēvētajos sponsonos. Vājo dzinēja jaudas un masas attiecību dēļ Mark I pārvietojās ne ātrāk par gājēju. Tankistu stāvoklis bija neapskaužams – temperatūra tanka iekšpusē mēdza sasniegt 50ºC, gaisu indēja izplūdes gāzes, eļļas un degvielas tvaiki, šāviņu pulvera sadegšanas produkti. Nebija arī pārāk droši: pirmo tanku bruņas gan pasargāja no parastām lodēm un šķembām, bet ne no bruņusitējām lodēm, par artilērijas šāviņiem nemaz nerunājot. No 49 tankiem, kas tika nogādāti uz Sommu, tikai 32 vispār spēja doties uzbrukumā, tikai 9 sasniedza vācu ierakumus un tikai divi izlauzās cauri vācu līnijām. Tomēr psiholoģiskais efekts, kuru radīja šo tērauda briesmoņu parādīšanās, bija pamatīgs – gan šokējot vāciešus, gan ceļot britu cīņas sparu.

Kas zina, vai Britu armija varētu lepoties ar pirmo tanku uzbrukumu pasaules vēsturē, ja nebūtu Britu flotes, un konkrētāk – Admiralitātes pirmā lorda Vinstona Čērčila. Kamēr armijnieki vēl šaubījās, vai jaunais ierocis ir derīgs un vajadzīgs, sers Vinstons, riskēdams pārkāpt savas kompetences robežas, izveidoja kara flotes resorā vienību ar nosaukumu Zemeskuģu komiteja, kas ķērās pie jaunās tehnikas izstrādes. Idejas būtību rūpīgi slēpa, un strādniekiem, kuri montēja jaunās kara mašīnas, tika stāstīts, ka tās esot milzīgas pašgājējas ūdens cisternas, domātas britu armijai Mezopotāmijā. Angliski ūdens tvertne ir water tank, no kā arī radies tanka vārds daudzās pasaules valodās.