1971. gada 15. septembri uzskata par vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” dzimšanas dienu.

Ar laika atstatumu skatoties uz starptautiskās vides aizsardzības organizācijas „Greenpeace” jeb „zaļais miers” dibināšanu, to droši var dēvēt par jaunības idealismu. Tieši šāda jaunības ideālisma vadīti pāris mērķtiecīgi, neatlaidīgi un izglītoti kanādiešu jaunieši satikās ar ideju aizsākt cīņu par zaļo mieru, jo tieši tāds arī burtisks organizācijas nosaukuma  tulkojums no angļu valodas.

Viss sākās ar protestu pret tālaika Amerikas prezidenta Ričarda Niksona ierosināto kodolieroču izmēģināšanu Amčitkas salā Aļaskā. Tā kā Amerika plānoja izmēģinājumus veikts Kanādas ziemeļos, pirmais un svarīgākais iemesls protestam bija viņiem ģeogrāfiski tuvs. Tieši tāpēc, ka pārmaiņas pēc lielie notikumi risinājās nevis Amerikā vai Lielbritānijā, bet gan Kanādā, angliski runājošās provinces Britu Kolumbijas galvaspilsētā Vankuverā. Tieši tur 1971.gadā dzima pasaulē visaktīvākās vides aizsardzības organizācija.

Lai arī, runājot par pirmajiem aktīvistiem, piesauc  jaunības maksimālismu un ideālus, tas tomēr nebija spontāns un emocijās balstīts lēmums, kas lika spert šo neparasto soli. Aktīvisti bija zinoši, izglītoti ļaudis, turklāt viņi jau vairākus gadus bija sekojuši  līdzi notikumiem vides jomā, lielākā daļa no viņiem jau bija piedalījusies protestos un akcijās. Viens no grupas bija jauns Vankūveras žurnālists Roberts Hanters, kurš par videi sāpīgo tematu – amerikāņu kodolizmēģinājumiem – rakstīja jau kopš 1969.gada. Laikrakstā “Vancouver Sun” viņš tēlaini aprakstīja, kā amerikāņu atombumbas atstāj zemē milzu caurumus, tā radot nevienam nezināmas un neprognozējamas sekas planētai. Turklāt vietu, kur bija paredzēt veikt kodolizmēģinājumus, apdzīvo 3000 īpaši aizsargājamo jūras ūdru pārstāvji, arī ūdens putni un citas dzīvas radības, kas šo vietu kopumā veidoja par mežonīgas un daudzveidīgas dabas paraugu.

Pastāvēja bažas, ka kodolsprādzienu testu rezultātā izpostītas tiks ne tikai dabas bagātības, bet sprādzienu postījumi ietekmēs jau tā zemestrīcēm labvēlīgo, tāpēc trauslo vietu, kas savukārt radīs sekas vietējiem iedzīvotājiem ilgtermiņā. Žurnālistam Hanteram pievienojās nule kā studijas beigušais Patriks Mūrs, kurš bija gatavs darīt jebko ekoloģijas un miera labad. Aktīvisti tika pie parasta zvejas kuģa, kam deva vārdu „Greenpeace”. No malas, kuģis, kā kuģis, tikmēr uz klāja esošiem likās, ka viņi dodas mediju, sabiedrisko attiecību un informācijas karā. 24. septembrī kuģis devās Amčitkas salas virzienā, ieplānotie spādzieni bija pārcelti uz novembra sākumu, ar cerību, ka aktīvistiem beigsies pārtika un skarbie laika apstākļi neļaus dzīvoties tik ilgi pa Klusā okeāna ūdeņiem un nekas cits neatliks kā atgriezties Vankūverā.

Tā arī notika, un kodolizmēģinājumi notika. Varētu domāt, ka vides aizstāvju plāns izgāzās. Bet „Greenpeace” aktīvisti bija sarūpējuši informāciju pasaules medijiem par notiekošo mazajā salā. Lai arī zaļajiem neizdevās apturēt amerikāņus un kodolizmēģinājumi notika, bija radīts pretspēks – bija radusies nevardarbīga organizācija, kas izglītoja sabiedrību un ietekmēja valdību lēmumus vides jautājumos.

Roberts Hanters un Patriks Mūrs arī kļuva par pirmajiem „Greenpeace” fonda prezidentiem. „Greenpeace” kļuva par pirmo aktīvistu organizāciju, kas plašākai sabiedrībai skaidri un gaiši norādīja, ka cilvēka dzīvība ir atkarīga no tā, kas notiek vidē. Vide un cilvēks nav atdalāmi.