1497. gada 16. decembrī portugāļu ekspedīcija bruņinieka Vašku da Gamas vadībā sasniedza Āfrikas dienvidu galu un devās tālāk Indijas okeānā. Viņi bija pirmie eiropieši, kuri pa jūras ceļu apkārt Āfrikai sasniedza Indiju.

Portugāļiem bija lemts kļūt par pirmo Eiropas tautu, kas viduslaiku beigās devās neizpētītajos okeāna plašumos. Te nopelns 15. gs. portugāļu princim Enrikem, kurš ieguva pavārdu Navigador – Jūrasbraucējs. Ar viņa atbalstu portugāļu kapteiņi savās nelielajās karavelās devās uz dienvidiem gar Āfrikas krastu, izpētīja un kolonizēja Azoru un Zaļā raga salas un atklāja Atlantijas okeāna straumes un valdošos vējus, kas ļāva plānot arvien tālākus kuģojumus. Tajā pat laikā Eiropā sāka izplatīties ziņas no arābu jūrasbraucējiem, kuri tobrīd kontrolēja Āfrikas austrumu piekrasti un bija sasnieguši arī kontinenta dienvidu galu. 1459. gadā Venēcijā dzīvojošais kamaldiešu mūks brālis Mauro pabeidza savu pasaules karti, kurā Āfrika attēlota kā no visām pusēm ūdens ieskauta sauszeme, kurai apbraucot, attiecīgi, varēja nokļūt Indijas okeānā. Indijas garšvielas, kā zināms, tolaik Eiropā bija burtiski zelta vērtē, un to tirdzniecību savās rokās turēja venēcieši, pārvaldīdami Vidusjūras austrumdaļu. Tagad Portugālei radās iespēja iedibināt alternatīvu garšvielu importa maršrutu.

1488. gadā kapteinis Bartolomeu Diašs sasniedza Āfrikas dienvidu galu, apbrauca Labās cerības ragu un izmeta enkuru Greitfišas upes grīvā tagadējās Dienvidāfrikas Republikas piekrastē. Diašs bija gatavs kuģot tālāk, taču viņa komanda sadumpojās un piespieda kapteini griezties atpakaļ. Turpināt Diaša iesāktos ceļa meklējumus uz Indiju karalis Manuels I uzticēja Svētā Jēkaba ordeņa bruņiniekam Vašku da Gamam, kura ekspedīcija četros kuģos devās ceļā no Lisabonas 1497. gada 8. jūlijā. Pēc vairāk nekā piecu mēnešu kuģojuma da Gama 1497. gada 16. decembrī sasniedza vietu, kur Diašs bija griezies atpakaļ.

Tālākais Vašku da Gamas ceļš veda gar Āfrikas piekrasti uz ziemeļiem un jau visai drīz sasniedza islamticīgā Mozambikas sultāna zemi. Sakaru iedibināšana nesekmējās – musulmaņi ar aizdomām skatījās uz neredzētajiem svešiniekiem, un arī dāvanas, kuras da Gama pasniedza sultānam, nepavisam neatbilda valdnieka statusam. No Mozambikas portugāļiem nācās aizkuģot steigā, baidoties no vietējo uzbrukuma. Ldzīgi notika arī tālāk uz ziemeļiem esošajā Mombasā, un tikai Malindi ostā tagadējās Kenijas piekrastē izdevās papildināt krājumus un nolīgt loci, kurš aizveda ekspedīciju uz galamērķi. Var piebilst, ka paši portugāļi pie Āfrikas krastiem nebūt neizturējās civilizēti, kā īsti pirāti aplaupīdami vairākus arābu tirdzniecības kuģus. Galu galā 1498. gada maijā Vašku da Gamas ekspedīcija sasniedza Kalikutas pilsētu Indijas dienviddaļā. Arī šeit sarunas ar vietējo valdnieku – zamorinu – nevedās. Austrumos bija pieņemts, ka sūtņi pasniedz valdniekiem zelta un sudraba veltes, kādu da Gamam, acīmredzot, nebija. Daži klātesošie musulmaņu tirgoņi pat izteica aizdomas, ka šis svešzemnieks nav nekāds valdnieka sūtnis, bet gan viltvārdis un jūras laupītājs. Kad zamorins pieprasīja, lai portugāļi nomaksā muitas nodevas, eiropieši pameta Kalikutu. Vašku da Gamam tā arī neizdevās iedibināt pastāvīgu portugāļu tirdzniecības koloniju Indijā, tomēr viņa pārvestā garšvielu krava ar uzviju nosedza ekspedīcijas izdevumus. Un – galvenais – da Gama bija ierādījis ceļu, pa kuru viņa pēdās sekoja tūkstošiem citu.