Pastāv uzskats, ka 1193. gada 16. jūlijs ir dzimšanas diena Svētajai Klārai no Asīzes, kura pametusi turīgu ģimeni, lai nodibinātu klosteri, kas turpina pastāvēt vēl šobaltdien.

Svētā Klāra no Asīzes neapšaubāmi ir viena no visvairāk cienītajiem svētajiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā. Viņa bija svētā Franciska laikabiedrene. Kļuvusi par Sv. Franciska sekotāju Klāra nodibināja nabadzīgo māsu ordeni, kuram šobrīd dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru. 

Viņa bijusi drosmīga un Baznīcai uzticīga sieviete, kura pasaulē nāca turīgā ģimenē. Svētā Klāra piedzima Asīzē, Itālijā, bagātā un ticīgā ģimenē, kur lielāko ticības devu meiiene saņēmusi tieši no mammas. Jau agrā jaunībā meitenē atklājās liela Dieva un cilvēku mīlestība. Uzzinājusi, ka svētais Francisks ir nodibinājis savu klosteri, arī Klāra nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Viņa nepiekrita vecāku nodomātajām laulībām un slepus devās pie Franciska.

Bēgšana no mājām notika Lieldienu laikā, naktī starp Palmu jeb kā pie mums to sauc Pūpolsvētdienu un Klusās nedēļas pirmdienu. Svētais Francisks, it īpaši reliģiskās pieredzes sākumā, Klārai bija ne tikai skolotājs, kura mācībai viņa sekoja, bet arī tuvs draugs. Šī draudzība bijusi ļoti skaista un svarīga viņiem abiem. 

Klāra kļuva par priekšnieci jaunam sieviešu klosterim, kura iemītnieces dzīvoja tam laikam nepieredzēti stingrā nabadzībā un paklausībā. Pretojoties radinieku spiedienam, kuri sākumā bija pret Klāras izvēli, viņa kopā ar savām pirmajām māsām apmetās Sv. Damiana baznīcā, kur pēcāk izveidoja klosteri. Šajā klosterī viņa nodzīvoja līdz 1253. gadam, vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei.

Klāra bija pirmā sieviete Baznīcas vēsturē, kura izstrādāja rakstiskus noteikumus. Viņa arī iesniedza tos apstiprināšanai Pāvestam, lai turpmāk visās sieviešu kopienās, kuru skaits jau viņas laikā pieauga un kuras gribēja iedvesmoties no Franciska un Klāras piemēra, saglabātos Asīzes Franciska harizma.

Svētā Damiana klosterī Klāra varonīgi praktizēja tikumus, pēc kuriem vajadzētu atšķirt katru kristieti: pazemību, dievbijības un grēku nožēlas garu, mīlestību pret savu tuvāko. Viņa personīgi kalpojusi slimajām māsām, uzņemoties pat vispieticīgākos darbus.

Bet runājot par brīnumiem, tie saistībā ar Klāru minēti divkārt. Abos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību un lūgšanas pazemību spējusi atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām. Ar svēto dāvanu palīdzību viņa uzveica saracēņu kareivjus, kuri bija gatavi uzbrukt Damiana klosterim un arī izlaupīt Asīzes pilsētu. Šis un arī vēl citi brīnumi mudināja pāvestu Aleksandru IV kanonizēt Klāru tikai divus gadus pēc viņas nāves.

Bet pāvests Benedikts XVI norādījis, ka svētie maina pasauli uz labo pusi, pārveido to uz ilgu laiku, ievadot tajā enerģijas, kuras var izraisīt tikai mīlestība, ko iedvesmojis evaņģēlijs.