1920. gada 16. maijā Romas pāvests Benedikts XV pasludina franču nacionālo varoni Žannu d'Arku par svēto.

 

Žanna d'Arka piedzima 1412. gadā turīgā ģimenē, un vēsturē iegājusi kā Orleānas jaunava, kuru sadedzināja uz sārta pēc tam, kad viņa bija varonīgi piedalījusies tā saucamajā Simts gadu karā. Viņa ir katoļu svētā un Francijas nacionālā varone.

Fanātiski reliģiozā Žanna d’Arka apgalvoja, ka viņai ir lemts atbrīvot Franciju.  Pati Žanna baznīcas tiesai Ruānā stāstīja, ka 13 gadu vecumā balss no debesīm viņu uzrunājusi. Pirmo reizi tas esot noticis pusdienlaikā viņas tēva dārzā. Balsi pavadījis starojums, tas viss viņu sabiedējis. Toreiz balss viņu aicinājusi uz paklausību un regulārām lūgšanām. Balss viņai atskanējusi visai bieži, un meitene nolēmusi, ka tā bijusi eņģeļa balss. 

Kad Francijā iebruka angļu karaspēks un grāfs Safokls aplenca Orleānu, balss vēstījumu saturs mainījās. Balss deva Žannai trīs konkrētus norādījumus: izpestīt Orleānu no aplenkuma, Reimsā kronēt jauno Francijas karali un izdzīt angļu armiju no valsts. Tā pavisam vienkārša zemnieku meitene kļuva par nācijas līderi 17 gadu vecumā.

Visniknākajās kaujās Žanna izrādīja drosmi un atjautību un ar savu piemēru iedvesmoja franču kareivjus. Pēc deviņu dienu kaujām ienaidnieki steigšus atkāpās uz ziemeļiem. Pēc šīm kaujām Žanna iemantoja nosaukumu „Orleānas jaunava.”

Kaujā pie Kompjēnas cietokšņa to no visām pusēm ielenca ienaidinieki. Viņa mēģināja izlauzties līdz cietokšņa vārtiem, taču tilts pār grāvi bija pacelts un vārti slēgti. Tā viņu sagūstīja burgundieši, kas sadarbojās ar angļiem pret karali Kārli VII, un viņi pārdeva 19 gadus veco meiteni par lielu naudu angļiem. Karalis Kārlis VII, baidīdamies no viņas popularitātes tautā, nedarīja neko, lai Žannu no gūsta izpirktu.

Angļi nolēma apsūdzēt Žannu burvestībās, kas tiem laikiem bija briesmīga apsūdzība. Žannu tiesāja iebrucējiem pārdevušies franču garīdznieki.

Galu galā tiesa tomēr nolēma, ka balsis, ko dzird Žanna, ir dēmonu balsis, nevis eņģeļu, tādēļ viņa ir ragana un būtu sadedzināma. Lai gan Ruānas procesa oriģinālais nopratināšanas protokols ir sen pazudis, zināms, ka nāvessodu pamatoja uz apsūdzību divpadsmit punktos, kuros Orleānas jaunavai pārmeta saikni ar dēmoniem, Jēzus Kristus vārda nelietīgu lietošanu un vīriešu apģērba nēsāšanu. Vēsturnieki šo prāvu novērtējuši par klasisku paraugu, kā inkvizīciju izmantoja politisku mērķu sasniegšanai.


Tribunāls atzina Žannu par raganu un 1431.gada 30.maijā 19 gadu vecumā Ruānas Vecajā tirgus laukumā sadedzināja uz sārta. Pelnus izkaisīja vējā.

Tiesa, runājot par Žannas nāvi sārtā, šodien to  aizvien vairāk apšauba daudzi mūsdienu zinātnieki. Visticamāk, ka sārtā toreiz sadega cita sieviete, bet īstā Žanna jau grāfienes d'Armuāzas statusā vīra dzimtai piederošajā pilī Lotringā nodzīvoja vēl astoņpadsmit gadus līdz pat nāvei.

Skepsei par īstās Žannas d'Arkas sadedzināšanas faktu pamatu rada vairāki apstākļi, kas saistīti ar nāves soda izpildi. Pretēji vispārpieņemtajai inkvizīcijas procesu praksei pirms došanās ugunskura liesmās Žannai neizpildīja grēku nožēlas procedūru. Astoņi simti angļu karavīru burtiski izspieda tautu no Ruānas vecā tirgus laukuma, kur bija sakurts ugunskurs. Fanātiski noskaņotajam pūlim pēc veselu stundu ilgas gaidīšanas tā arī nebija iespējams Žannu saskatīt. Sievietes seju pilnībā aizsedza galvā dziļi uzvilktā kapuce.

Pūlis gan redzēja, kā no ugunskura noņem pārogļojušās cilvēka ķermeņa atliekas, bet, kam tās piederēja, tā arī nekļuva skaidrs. Franču vēsturnieks Marsels Ervē tic, ka īstajai Žannai viņas draugi palīdzēja aizbēgt. Starp citu, 1995. gadā zem Ruānas pils cietuma atklāja pazemes eju…

Tikmēr katoļu baznīca 1920. gada 16 maijā pasludināja Žannu d’Arku par svēto.