1959. gada 16. novembrī Brodvejā debitēja jauns mūzikls – komponista Ričarda Rodžersa un libretistu Hovārda Lindseja un Rassela Krouza mūzikls „Mūzikas skaņas”. 1965. gadā tas pārtapa ārkārtīgi populārajā režisora Roberta Vaiza filmā. Sižeta pamatā patiesi notikumi – kādreizēja Austroungārijas kara flotes virsnieka fon Trapa un viņa kuplās ģimenes likteņstāsts.

 

„Mūzikas skaņas”; režisora Roberta Vaiza darbs, kas iznāca uz ekrāniem 1965. gadā. Bet jau vairākus gadus pirms tam uz pasaules skatuvēm ar milzīgiem panākumiem tika spēlēts mūzikls, no kura filma mantojusi gan nosaukumu, gan stāstu, gan spožākos hītus. Ričarda Rodžersa komponētais mūzikls ar Hovārda Lindseja un Rassela Krouza libretu un Oskara Hemmersteina II dziesmu tekstiem savu pirmizrādi Lanta-Fonteinas teātrī Brodvejā piedzīvoja 1959. gada 16. novembrī.

Stāstā, kuru mums vēsta filma un mūzikls, viss ir vajadzīgajās proporcijās: arhetipiskais Pelnrušķītes motīvs, mīlas trijstūris, burvīgi bērni – īsti mazi eņģelīši, gaumes robežās ieturēts vēsturiskais fons un – protams, protams – mūzikas veldzējošais un visu uz labu vērsdams spēks, kuru pārliecinoši iemieso Štrausa valšu plūdlīniju iedvesmotās Ričarda Rodžersa melodijas. Pirmām kārtām jau – leģendārais „Ēdelveiss”.

Kā tas daudziem zināms, mūzikla sižets balstīts reālos notikumos, kurus savās autobiogrāfiskajās grāmatās apraksta galvenās varones prototips – Marija Augusta fon Trapa, dzimusi Kučera. Viņas vīrs, Austroungārijas flotes virsnieks Georgs fon Traps Pirmajā pasaules karā komandējis zemūdeni un par kaujas nopelniem saņēmis ne vien vairākus apbalvojumus, bet arī muižnieka titulu ar tiesībām lietot aristokrātisko „fon” pirms sava uzvārda. Fon Trapa pirmā sieva patiešām mirusi, atstādama viņu atraitņos ar septiņiem bērniem; un viņš patiešām apprecējis savas meitas mājskolotāju, jau minēto Mariju. Visumā īstenībai atbilst arī fon Trapa attiecības ar nacistiem – viņš nav bijis sajūsmā par Austrijas anšlusu, tāpēc ģimene 1938. gadā emigrējusi no dzimtennes, apmetoties Savienotajās Valstīs. Protams, atsevišķas stāsta detaļas atšķiras. Pirmkārt jau, Mariju fon Traps sastop un apprec jau divdesmitajos gados, un otrajā laulībā viņam dzimt vēl trīs bērni, tā ka izceļošanas brīdī trapu ģimenē ir jau desmit atvases, nevis septiņas kā filmā. Izbraukšana no dzimtenes, kas uz skatuves un ekrānā ir dramatiskās spriedzes kulminācija, patiesībā nav ne tuvu tik dramatiska. Traps dzimis Horvātijas pilsētā Zadarā, kas starp pasaules kariem ir Itālijas īpašums, tāpēc viņš ir Itālijas pilsonis, un neviens nevar viņam liegt apmeklēt dzimteni. Ģimene ar vilcienu mierīgi izbrauc no Reiha teritorijas un tālāk caur Itāliju dodas uz Savienotajām Valstīm. Tas, pret ko paši Trapu bērni iebilduši visvairāk, ir viņu tēva tēls: darbā viņš parādās sākotnēji kā noslēgts un dzedrs aristokrāts, kaut patiesībā flotes komandieris fon Traps allaž bijis ļoti jaukas dabas cilvēks, kurš nav liedzis savu mīlestību ne daudzajiem bērniem, ne, starp citu, arī mūzikai. Kā intervijā izteicies fon Trapa dēls Johanness: „”Mūzikas skaņas” visu vienkāršo. Es domāju, realitāte ir, iespējams, mazāk glancēta, bet toties interesantāka nekā mīts.”