1590. gada 16. oktobrī Neapoli, tolaik tāda paša nosaukuma karalistes galvaspilsētu, satricināja baiss noziegums: aristokrāts un izcilais komponists Karlo Džezualdo bija nogalinājis savu sievu un viņas mīļāko. Kaut palicis ļaužu tiesas netiesāts, skaņradis šī baisā notikuma zīmogu nesa visu atlikušo mūžu.

„Viņš iezogas jūsos, sagrābj jūsu dvēseli un nesteidzas laist to vaļā,” tā par agrīnā baroka itāliešu skaņradi Karlo Džezualdo saka mūsdienu austrāliešu komponists Brets Dīns. Patiešām, Džezualdo mūzika, tapusi pirms četrsimt gadiem, joprojām intriģē un iedvesmo. Tiek teikts, ka viņa skaņdarbu harmoniskā struktūra tā arī nav īsti teorētiski izzināta. Džezualdo lietotie kompozīcijas paņēmieni pēc viņa nāves tika aizmirsti uz vairāk nekā divsimt gadiem, līdz 19. gs. vidū tos no jauna atklāja Vāgners un jau 20. gadsimtā dodekafonijas sistēmā izvērsa Arnolds Šēnbergs un viņa sekotāji. Taču interesi nākamajos gadsimtos raisījusi ne tikai Karlo Džezualdo daiļrade, bet arī viņa personība un liktenis. Par kritisko lūzuma punktu šai liktenī uzlūkojams 1590. gada 16. oktobris.

Šajā dienā Neapoles pilsētas maģistrāta ierēdņi tika norīkoti apsekot dubultslepkavības vietu namā, kur mitinājās jaunais Venozas princis dons Karlo Džezualdo ar savu sievu donnu Mariju. Kundzes guļamistabā pavērās baisa aina. Gultā gulēja donnas Marijas līķis ar pārgrieztu rīkli un daudzām durtām brūcēm citās ķermeņa daļās; viņas naktskrekls mirka asinīs. Guļošu uz grīdas apsekotāji atrada Fabricio Karafu, jauno Andrijas hercogu, vienu no Neapoles izslavētākajiem siržu lauzējiem. Arī viņa miesā vidēja daudzu dūrienu brūces, pie tam arī divi nāvējošu šāvienu ievainojumi – viens bija sašķaidījis elkoni un ietriecies krūškurvī, otrs – sadragājis daļu no galvaskausa. Jaunajam hercogam mugurā bija dāmu naktskrekls, un, pēc visa spriežot, šādā izskatā viņš arī bija sagaidījis savu pēdējo stundu. Par nozieguma pastrādātāju nebija šaubu: kā liecināja kalpotāji, namatēvs, dons Karlo, trīs kalpu pavadībā, bija ielauzies kundzes guļamistabā ar saucienu: „Nogaliniet to nelieti, un arī to padauzu! Vai lai Džezualdo ir ragnesis?!”

Karlo Džezualdo piedzima 1566. gadā, domājams, 8. martā, toreizējā Neapoles karalistē. Viņa tēvs, Venozas princis un Koncas grāfs, piederēja pie karalistes augstākās aristokrātijas. Karlo bija jaunākais dēls, tāpēc jau kopš bērnības tika gatavots augstākā ranga garīdznieka karjerai, un droši vien šāds dzīves ceļš jaunaam donam Karlo arī būtu bijis vispiemērotākais. Tomēr liktenis lēma citādi. Karlo bija astoņpadsmit, kad viņa vecākais brālis Luīdži gāja bojā medībās, un jaunākajam tagad bija jākļūst par dzimtas titulu un īpašumu mantinieku. Statuss lika arī gādāt par dzimtas turpinājumu, un jaunajam donam Karlo ātri sagādāja līgavu. Tā bija viņa māsīca Marija, Montesarkio prinču d’Avalosu dzimtas atvase, četrus gadus vecāka par savu vīru un savos 24 gados jau divkārtēja atraitne. Pēc laika pārim piedzima dēls, bet drīz pēc tam dons Karlo esot atsalis pret savu jauno sievu. Par teju vienīgo viņa dzīves saturu kļuvusi komponēšana, un, kā liecina dažas biogrāfijas, viņu saistījuši arī daži jaunekļi, ar kuriem kopā viņš muzicējis. Acīmredzot salmu atraitnes statuss daiļajai un kaislīgajai donnai Marijai nebija pa prātam, sekoja romāns ar donu Fabricio un zināmais asiņainais atrisinājums.

Kā lēš mūsdienu vēsturnieki, augstdzimušā skaņraža pastrādātajai slepkavībai bija drīzāk sociāli, nevis psiholoģiski motīvi. 16. gs. itāliešu aristokrātu aprindās izstumšana drīzāk draudētu pacietīgam ragnesim, nevis tādam, kas nogalinājis, aizstāvot savu vīra godu. Tiesāt šāda ranga augstmani varēja tikai karalis, bet tas nenotika. Zīmīgi, ka arī abu noslepkavoto dzimtas neķērās pie asinsatriebības. Četrus gadus pēc slepkavības dons Karlo apprecējās otrreiz, šoreiz ar Eleonoru d’Esti, Ferrāras hercogu dzimtas atvasi. Tomēr asiņainā drāma acīmredzot nepalika bez pēdām. Ar gadiem komponists sāka slīgt smagā depresijā, no kuras glābiņu meklējis, cita starpā, arī sadomazohistiskās izklaidēs. Tas sagandējis arī otro Karlo Džezulado laulību. Un tikai skaņraža mūza palikusi viņam uzticama līdz pēdējai stundai, ļaujot atstāt pasaulei mantojumu, kas tiek apbrīnots joprojām.