Šodien Meksika svin savus nacionālos svētkus – Neatkarības dienu. 1810. gada 16. septembrī Doloresas pilsētas draudzes gans Migels Idalgo ar zvana skaņām sasauca pilsētniekus dievnamā un aicināja viņus uz cīņu pret Spānijas koloniālo virskundzību, aizsākot Meksikas Neatkarības karu.

16. gadsimtā, kad jaunatklātās zemes Centrālamerikā iekaroja spāņu konkistadori, te tika izveidota Jaunās Spānijas vicekaraliste. Koloniālā valdīšana garantēja privilēģijas eiropiešiem – pat Meksikā dzimušajiem tīrasiņu spāņiem jeb kreoliem nebija cerību ieņemt šeit augstākos valsts amatus. Diskriminējoša bija arī ekonomiskā politika – piemēram, Meksikā bija aizliegta vīnogu un olīvu audzēšana, lai tās nekonkurētu ar Spānijā audzētajām. Tas viss briedināja neapmierinātību ar metropoles varu, sevišķi pēc tam, kad turpat Jaunajā pasaulē radās iedvesmojošs piemērs – Amerikas Savienotās Valstis; kolonija, kas bija nokratījusi savas metropoles virskundzību. Kad 1808. gadā Spāniju okupēja Napoleons un iesēdināja tās tronī savu brāli Žozefu Bonapartu, Madrides varas autoritāte Meksikā vēl vairāk sašķobījās.

Par sazvērestības centru kļuva Keretaro provinces literārā biedrība, kuras dalībniekam, garīdzniekam Migelam Idalgo piekrita revolūcijas aizsācēja loma. Būdams katoļu priesteris, šis vīrs tomēr izcēlās ar visai brīviem uzskatiem, kurus bija smēlies franču apgaismības autoru darbos. Jau semināra laikā studiju biedri asā prāta dēļ bija viņu iedēvējuši par Lapsu – El Zorro. Pēc teoloģijas studiju pabeigšanas un ordinēšanas tēvs Migels kļuva par pasniedzēju vienā no vicekaralistes prestižākajām koledžām un 39 gadu vecumā tika ievēlēts par tās dekānu. Taču jau nākamajā gadā, ziņām par jaunā dekāna brīvdomību un attiecīgiem jaunievedumiem sasniedzot priekšniecības ausis, viņam amats bija jāpamet un jādodas priestera darbā. Tēva Migela brīvdomību gan tas ne druskas nemazināja. Viņš visai atklāti apšaubīja vairākas ticības dogmas, pāvesta un karaļa absolūto varu, un faktiski ignorēja celibātu, attiecībās ar vairākām sievietēm kļūdams par tēvu pavisam astoņiem bērniem.

1810. gada 15. septembrī, uzzinājis, ka Keretaro biedrība ir nodota un viņam draud arests, Migels Idalgo nolēma rīkoties pirmais. Nosūtījis bruņotu domubiedru grupu atbrīvot vietējā cietuma ieslodzītos, 1810. gada 16. septembra agrā rītā viņš ar zvanu skaņām sasauca pilsētniekus dievnamā. Šeit viņš tos uzrunāja, kaismīgos vārdos aicinot uz sacelšanos un noslēdzot sprediķi ar izsaucienu: „Lai dzīvo neatkarība! Lai dzīvo Amerika! Nāvi sliktajai varai!” – „Nāvi spāniešiem!” atsaucās pūlis.

Migela Idalgo runa ieguvusi „Doloresas cīņā saucina” vārdu, un tiek uzskatīta par Meksikas brīvības cīņu sākumu. Idalgo spēkiem pievienojās arvien jauni atbalstītāji, tai skaitā arī daži regulārās armijas un pilsoņu milicijas kareivji. Nemiernieku armija strauji auga, ieņēma vairākas pilsētas un oktobrī pietuvojās galvaspilsētai Mehiko, kuras pievārtē sakāva skaitā daudz mazāko valdības karaspēku. Tomēr no uzbrukuma galvaspilsētai Idalgo atturējās. Iemesls, cita starpā, varēja būt vadoņa bažas, ka viņa armija, kurā trūka elementāras disciplīnas, sarīkos pilsētā laupīšanu un Spānijas pavalstnieku slaktēšanu. Tā tika zaudēta iniciatīva, valdības armija sakopoja spēkus un 1811. gadā janvārī sakāva nemiernieks izšķirošajā kaujā. Mēģinot izlauzties līdz Savienoto Valstu robežai, nemiernieku armijas paliekas iekrita vadības spēku slazdos, un Migelu Idalgo līdz ar citiem nemiernieku vadoņiem sagūstīja, notiesāja uz nāvi un nošāva. Tomēr meksikāņu brīvības vēlme vairs nebija apslāpējama, sākās neatkarības karš, un 1821. gadā Meksika ieguva neatkarību no Spānijas.