Viena no spilgtākajām epizodēm Krievijas impērijas strādnieku kustības vēsturē bija streikojošo „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvju strādnieku apšaušana 1912. gada 17. aprīlī (4. aprīlī pēc Vecā stila). Žandarmu sarīkotā asinspirts satricināja visu valsti, un šī viļņošanās bija priekšvēstnesis dramatiskajiem notikumiem cara impērijā piecus gadus vēlāk.

 

20. gadsimta sākumā nozīmīgākais zelta ieguves uzņēmums Krievijas impērijā bija „Ļenas zelta ieguves sabiedrība”, kura piegādāja no 43% līdz 60% ikgadējā valsts ieguves kopapjoma. Austrumsibīrijā, Ļenas pietekas Vitimas baseinā, akciju sabiedrības īpašumā bija 431 atradne vairāk nekā 42 000 hektāru platībā. Uzņēmuma darbība atnesa tālajam Sibīrijas novadam tiem laikiem pārsteidzošas tehniskās novitātes: hidroelektrostaciju, telefona tīklu un Krievijā pirmo elektrificēto dzelzceļu. Akciju sabiedrība bija monopolizējusi arī šejienes transporta un apgādes tīklu. Nepārprotami, arī ar vietējām varas iestādēm uzņēmumam bija īpašas attiecības.

Aiz „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” impozantās fasādes slēpās ne mazums problēmu. Zeltraktuvju bizness prasīja lielus ieguldījumus, atdeve nebūt nebija garantēta, un lielāko daļu savas pastāvēšanas laika uzņēmums visai izmisīgi cīnījās par rentabilitāti. Strādnieku algas raktuvēs bija teju divreiz lielākas nekā strādniekiem Maskavā vai Pēterburgā, taču arī darba un dzīves apstākļi bija smagi. 11,5 stundas bija jāpavada vairākus desmitus metru dziļās šahtās, pastāvīgā aukstumā un mitrumā, bieži – līdz ceļiem ūdenī, pustumsā. Tika taupīts uz drošības tehnikas rēķina, un nelaimes gadījumu bija simtiem. Barakas – pārpildītas un lielāko tiesu bez elementārām labierīcībām. Viss dzīvei nepieciešamais pērkams par īpašiem taloniem uzņēmuma monopolveikalos, kur cenas bija augstas, bet kvalitāte – apšaubāma.

Ģimeni strādnieks drīkstēja ņemt līdzi uz raktuvju zonu tikai ar administrācijas atļauju. Parasti tas netika liegts, taču līdzatvestajai sievai un pusaugu bērniem tad pēc priekšniecības prasības vajadzēja periodiski strādāt raktuvē, par daudz mazāku samaksu, reizēm vispār par velti. Tomēr strādniekus nolīgt nebija grūti – Krievijā tobrīd jau vairākas desmitgades valdīja demogrāfiskais sprādziens un darbaroku netrūka. Tas mudināja uzņēmuma īpašniekus apcirpt atalgojumu un citādi taupīt uz strādnieku rēķina.

Streiks „Ļenas zelta ieguves sabiedrības” raktuvē „Andrejevskoje” sākās 1912. gada martā un drīz vien pārsviedās uz citām raktuvēm. Konkrētais iegansts esot bijusi bojātas vai arī zirga gaļas pārdošana sabiedrības bodītē. Strādnieki izvirzīja prasības par astoņu stundu darbdienu, algas palielinājumu, sieviešu strādināšanas izbeigšanu un dzīves apstākļu uzlabošanu. Administrācija sākotnēji nedaudz piekāpās, taču kad strādnieki savas prasības nemīkstināja, raktuvēs ieradās žandarmu vienība un vairāki tiesu un prokuratūras ierēdņi. Streika komiteju arestēja, apsūdzot politisku prasību izvirzīšanās, kas nebija tiesa. 1912. gada 17. aprīlī apmēram 3000 strādnieku devās gājienā. Gājienam ceļu aizšķērsoja poručika Tjuščevska komandētie žandarmi. Spriežot pēc visa, viņi vienkārši sāka šaut strādnieku pūlī. Ziņas par upuru skaitu dažādos avotos atšķiras, taču minimālais atrodamais skaitlis ir 170 nogalinātie un 202 ievainotie.

Asinspirts guva plašu rezonansi tā laika Krievijas presē. Notika karstas debates Valsts Domē. Uz raktuvju rajonu izbrauca veselas divas komisijas: valdības komisija ar bijušo tieslietu ministru Sergeju Manuhinu priekšgalā un Domes sastādītā sabiedriskā komisija, kuru vadīja jurists un vēlākais Krievijas Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis. Par vienīgo vainīgo tika atzīts poručiks Tjuščevskis, kuru pazemināja par ierindnieku un pārcēla dienestā zemessardzē. Skandāla rezultātā valdība atteica finansējumu šaursliežu dzelzceļa līnijai, ko bija plānots celt uz raktuvju rajonu. Streiks ilga vēl vairākus mēnešus, un tā noslēgumā apmēram 80% strādnieku uzņēmuma raktuves pameta. Solidaritātes streiki aptvēra visu Krievijas impēriju, un tajos piedalījās apmēram 300 000. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tas bija sākums jaunam revolucionārās aktivitātes vilnim Krievijā, kas tā arī nenoplaka pilnībā, galu galā novedot pie 1917. gada revolūcijas un impērijas sabrukuma.