Viena no visvairāk iestudētajām operām – itāliešu komponista Džakomo Pučini „Madama Butterfly” („Čio-čio-sana”) savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja Milānas La Scala operteātrī 1904. gada 17. februārī.

 

Odisejs un Nausikaja, Enejs un Didona, Klīstošais holandietis un Zenta, Uldis un Baiba… Šo sarakstu droši vien varētu turpināt visai ilgi. Viņš - nez no kurienes uz vēju spārniem atklīdis dēkainis, kurš savaldzina ar nekad nepazītas pasaules elpu, ar tālu zemju rotām un stāstiem, taču agri vai vēlu viņš dosies tālāk pasaules klaidā, agri vai vēlu viņš viņu pametīs. Šī hrestomātiskā vīrieša un sievietes attiecību shēma ir pamatā arī Džakomo Pučīni operai "Madama Butterfly", pazīstamai arī ar nosaukumu "Čio-čio-sana", kas savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja uz Milānas "La Scala" skatuves 1904. gada 17. februārī.

Amerikāņu kara jūrnieks Pinkertons laulības ar piecpadsmitgadīgo japāņu meiteni Čio-čio, kuras vārds tulkojumā nozīmē 'Taurenītis', uztver vien kā pagaidu attiecības. Drīz viņš atkal dosies jūrā, un ģimeni, protams, grasās dibināt dzimtenē un, protams, ar savas rases sievieti. Pavisam citādi tas ir Čio-čio-sanai, kurai šīs laulības nozīmē atteikšanos no senču ticības un ģimenes - upuri patiesas mīlestības vārdā. Pinkertons drīz dodas jūrā, bet Taurenīša kundze - Madama Butterfly - viņu uzticīgi gaida un audzina abu dēlu. Kad pēc vairākiem gadiem tēvs atgriežas, viņam līdzi ir amerikāņu sieva, un viņš, kā izrādās, nācis vien, lai paņemtu zēnu sev. Čio-čio-sanas jūtas Pinkertonu pārsteidz, viņš atzīst savu kļūdu un maziskumu, taču ir par vēlu - Madama Butterfly nogalinās, pārgriežot sev rīkli ar tēva harakiri dunci.

Ir avoti, kas apgalvo, ka līdzīgi notikumi patiešām risinājušies Nagasaki 19. gadsimta nogalē. Ilgstošas attiecības ar japāņu meiteni Okiku - gan bez Čio-čio-sanas stāsta traģisma - bijušas franču kara jūrniekam un rakstniekam Pjēram Lotī, un viņš tās aprakstījis autobiogrāfiskajā vēstījumā "Krizantēmas kundze". Ar šo grāmatu noteikti bija pazīstams amerikānis Džons Luters Longs, kura romāns "Taurenīša kundze" - Madame Butterfly - kļuva par pamatu Luīdži Illikas un Džuzepes Džakozas libretam. Pirmizrādei nebija cerēto panākumu - pamatā iestudējuma problēmu dēļ, taču jau dažus mēnešus vēlāk, pārstrādātā versijā, Madame Butterfly triumfēja Brešas operā, un pēc tam kļuva par vienu no visvairāk iestudētajām pasaules operteātru repertuārā. Starp citu, uzlūkojot pasaules iestudētāko operu pirmo desmitnieku, tas šķiet kā viens vienīgs stāsts par nelaimīgas mīlestības pazudinātām sievietēm: Karmena un Toska, Violeta Valerī "Traviatā" un Mimī "Bohēmā", Džilda "Rigoleto" un Čio-čio-sana… Un vienīgi Mocarta "Figaro kāzas" un "Burvju flauta", kā arī Rosīni "Seviljas bārddzinis" ienes šai skumjajā stāstā kādu cerīgāku noti.