1846. gada 17. maijā mūzikas instrumentu izgudrotājs Ādolfs Sakss iesniedz patentu savam slavenākajam izgudrojumam. Lai arī Sakss var lepoties ar vairāk nekā 30 dažādu patentiem par jaunu instrumentu izgatavošanu vai to pilnveidošanu, galvenais viņa ieguldījums mūzikas instrumentu radīšanā ir saksofons. Bet arī basklarnete ir viņa izgudrojums, kā arī vairāki metālpūšamie instrumenti, kas raksturīgi Vāgnera orķestrim.

Saksofona izgudrotājs pasaulē nāca Beļģijā, 1814.gadā ar vārdu Antuāns Džozefs Sakss, tomēr šobrīd pasaule šo cilvēku atceras kā Ādolfu Saksu. Iemesls, kāpēc Antuāns Džozefs kļuva par Ādolfu, meklējams bērnībā, gluži vienkārši, kā tas daždien mēdz notikt, vecākiem ieliekot bērnam tādu pagarāku vārdu, rezultātā visi viņu sauc īsākā, un Saksa gadījumā Antuāns Džozefs pārtapa par Ādolfu.

Piedzima viņš mūzikas instrumentu meistara ģimenē un diezgan loģiski, ka drīz vien Saksu vecākais puika sāka mācīties Briseles Karaliskajā mūzikas skolā, kur paralēli vispārējās izglītības apguvei, Sakss spēlēja pūšamos instrumentus – klarneti un flautu. Kā mūziķis viņš piedalījās dažādos konkursos. Bet paralēli bija jaušama Saksa interese par mūzikas instrumentu tapšanu un radīšanu, turklāt Ādolfs to veica ar milzu aizrautību. Pirmos eksperimentus viņš veica ar basa klarneti, izstrādājot jaunu, 24 vārstu sistēmu. Ar šo eksperimentu Ādolfs Sakss Briselē lepojās 1835. gada rūpniecības izstādē, bet piecus gadus vēlāk viņš jau lepojās ar deviņiem izgudrojumiem, kas saistīti ar ērģelēm un klavieru skaņošanas procesa uzlabošanu. Tomēr Ādolfa sapnis bija radīt instrumentu, kuram būtu spēcīgāks un dziedošāks tonis nekā koka pūšaminstrumentiem un tas vairāk saliedētos ar metāla pūšaminstrumentiem.

Un tā 1841. gada izstādē Ādolfs Sakss prezentēja savu izgudrojumu – pūšaminstrumentu, kam nosaukums dots, pateicoties tā izgudrotājam – proti, viņa uzvārdam „Sax” pievienojot grieķu vārdu „phōnē” jeb ‘skaņa’, ‘balss’ un tā radās „saxophone”.

Tiesa, lai to pilnveidotu, Sakss pārcēlās no Beļģijas uz Franciju, Parīzi, kas tolaik skaitījās Eiropas mūzikas galvaspilsēta, un tieši tur, gana necilos apstākļos, nostāsti vēsta, ka vienubrīd pat šķūnītī, ar palienētu naudu tapa saksofons, kādu to zinām arī mūsdienās.

Veiksme saksofona radītājam uzsmaidīja brīdī, kad viņš iepazinās ar pretrunīgi vērtēto komponistu Hektoru Berliozu. Pateicoties komponista recenzijai kādā izdevumā, kurā viņš slavēja Saksa radīto instrumentu, mūzikas pasaule pamanīja saksofonu. Un tad jau necik ilgs laiks nepagāja, līdz Ādolfs varēja uzsākt saksofona ražošanu, bet komponisti sāka rakstīt skaņdarbus šim instrumentam.

1846. gada 17. maijā Ādolfs Sakss patentēja savu izgudrojumu, bet dažus gadus vēlāk izstādē Parīzē viņš ieguva zelta medaļu un turpmāko gadu gaitā pārdeva aptuveni divdesmit tūkstošu instrumentu. Saksa instrumentu ražotne gan bankrotēja, bet vēlāk tās turpinātāju kļuva firma “Selmer”, kas joprojām ir augstas raudzes mūzikas instrumentu, bet jo īpaši saksofonu ražotāji.

Starp citu, latviešu valodā bieži vien valda neizpratne, kā tad īsti šo instrumentu sauc saksofons vai saksafons. Pareizi latviski ir „saksofons”. Tāpat kā daudzos citos vārdos pirms izskaņas „-fons” lietojam patskani „o”, piemēram: „ksilofons”, „magnetofons”, „mikrofons”. Tās nozīmē, ka šodien mēs klausīsimies saksofonu nevis saksafonu.