1855. gada 17. novembris diena, kad britu ceļotājs Deivids Livingstons kļuva par pirmo eiropieti, kas ieraudzījis Dārdošos dūmus jeb lielāko ūdenksritumu Āfrikā un deva tam karalienes Viktorijas vārdu.

Deivids Livingstons bija skotu ceļotājs un ārsts, kurš 19. gadsimta vidū uz Āfriku devās Londonas misionāru biedrības un karaliskās ģeogrāfiskās biedrības uzdevumā. Šķiet, viņš bija burtiski apsēsts ar Āfriku, jo uz šo kontinentu devās trīs reizes, tās bija garas ekspedīcijas, no kurām pirmā notika, kad Livingstonam bija 27 gadi.

Pirmās ekspedīcijas laikā Livingstona izdevās sadraudzēties ar Kololo cilts virsaiti Sekeletu, kuram liela loma nākamās ekspedīcijas rīkošanā 1855. gadā, kad Livingstonu nebija atstājusi doma izpētīt Āfrikas austrumu piekrasti. Šo ekspedīciju par labu esam atzina portugāļi, kas arī bija ieinteresēti izpētīt Āfrikas daļu starp tai piederošajām kolonijām Angolā un Mozambikā.

Tiesa, nekādu finansiālu atbalstu viņi nebija gatavi sniegt Livingstonam. Rezultātā līdz ekspedīcijas sākumam misionāra alga un nelielais Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības pabalsts bija iztērēti. Bija pat pārdotas no iepriekšējās ekspedīcijas atvestās preces, tāpēc nācās meklēt atbalstu un tādu Livingstons atrada pie virsaiša Sekeletu, kurš pētnieku nodrošināja ar 114 nesējiem un airētājiem, nastu ēzeļiem, pārtiku, arī stikla krellēm un metāla izstrādājumiem, kas tolaik Āfrikā noderēja kā maksāšanas līdzekļi. Tāpat viņam ceļā līdzi iedeva gana daudz ziloņkaula, kas arī bija domāts pārdošanai.

Ekspedīcija varēja sākties. Un tas notika 1855.gada 3. novembrī. Divas nedēļas braucot lejup pa Zambezi, ceļotāji bija sasnieguši grandiozu ūdenskritumu, ko vietējie dēvēja par Dārdošajiem dūmiem. Jau no tālienes bija redzami pieci milzīgi dūmu stabi, kas, paceļoties debesīs, saplūda ar mākoņiem. Livingstons skaidri apzinājās, ka tie nebūt nav dūmi, izskats bija mānīgs, jo patiesībā augšup pacēlās ūdens pilieni no lejup krītošajām ūdens masām.  Tas patiesi bija iespaidīgs skats, kas pavērās Livingstona acīm – 1,8 kilometru plata un 120 metrus augsta ūdens siena, kas ir ne tikai lielākais ūdenskritums Āfrikā, bet viens no grandiozākajiem pasaulē. Zambezi upē pie ūdenskrituma atradās daudz sīku saliņu, pie vienas no tām Livingstons pavēlējis ekspedīcijai piestāt un, starp citu, šī sala šodien nes Livingstona vārdu. Piestājot pie saliņas, Deivids Livingstons esot raudzījies dārdošajā brīnumā, apbrīnojot dārdošo miglas bezdibeni. Caur ūdens šļakatām mirdzēja varavīksne, un ceļotājs varējis vērot ūdens pilienu pārklātos tropu mežus. Viņš vēlāk atzinis, ka Viktorijas ūdenskritums viņam atstājis atmiņā nospiedumu uz visu mūžu, tas esot bijis visbrīnišķīgākais no Āfrikā redzētā un pieredzētā. Blakus ūdenskritumam esot skotu ceļotājam veltīts piemineklis, uz kura lasāma viņa devīze – kristietība, tirdzniecība un civilizācija.

Bet 1855. gada 17. novembris vesturē ierakstīts kā diena, kad pirmais eiropietis šo Dieva radīto brīnumu skatījis savām acīm. Ūdenskritumu karalienes Viktorijas vārdā nosauca tieši Deivids Livingstons. Viktorijas ūdenskritums ir pasaulē vienīgais, kurš sasniedz 100 metru augstumu, tas ir viens no izcilākajiem Āfrikas dabas pieminekļiem un iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Tas atrodas divu nacionālo parku – Zambijā Dārdošie dūmi, bet Viktorijas ūdenskritums Zimbabves teritorijā. Lietus sezonas laikā ūdenskritumā vienas minūtes laikā krīt lejup 500 miljoni litru ūdens, krītošā ūdens milzīgā spēka ietekmē ūdens šļaksti paceļas vairāku simtu metru augstumā. Un vēl Viktorijas ūdenskritums ir redzams no kosmosa, astronauts Edvards Lū to savulaik nofotografējis.