Suecas kanāls Ēģiptē, joprojām viena no svarīgākajām pasaules tranzīta artērijām, tika atklāts kuģošanai 1869. gada 17. novembrī.

Suecas šaurums ir apmēram 125 km plata sauszemes strēmele, kas savieno Āfriku un Eirāziju un, attiecīgi, nošķir Vidusjūru no Sarkanās jūras un Indijas okeāna. Nu jau vairāk nekā pusotru gadsimtu šaurumu šķērso kanāls starp abām jūrām, saīsinot ceļu no Indijas un Eiropu par gandrīz deviņiem tūkstošiem kilometru jeb, atbilstoši mūsdienu kuģošanas ātrumiem, astoņām līdz desmit dienām. Suecas kanāls tika svinīgi atklāts 1869. gada 17. novembrī.

Sengrieķu filozofs Aristotelis 4. gs. p.m.ē. un viņa jaunākais kolēģis Strabons 1. gs. p.m.ē. min, ka kanāls no Sarkanās jūras uz Nīlas deltu rakts jau faraona Zozistrisa laikā, kurš, pēc mūsdienu autoru ieskatiem, valdījis senajā Ēģiptē 19. gs. p.m.ē., tātad pirms četriem tūkstošiem gadu. Persijas valdnieks Dārijs I, kura impērija bija pakļāvusi Ēģipti 5. gs. p.m.ē., atstājis liecinājumu par kanāla izbūvi piemiņas akmeņos, kas atrasti Ēģiptes tuksnesī. Tomēr jau piesauktie sengrieķu autori kā Zozistrisa, tā Dārija pasākumus min kā neizdevušos. Domājams, ja kanāli arī izrakti, tie bijuši lietojami vien samērā neilgu laiku. Jau puslīdz drošas ir vēstures liecības par to, ka kanāls starp Sarkano jūru un Kairu pastāvējis 7. un 8. gs., kad Ēģipti bija iekarojuši musulmaņi. Šo senatnes kanālu paliekas atklāja franču arheologi, kuri ieradās Ēģiptē līdz ar Napoleona Bonaparta militāro ekspedīciju 1799. gadā.

Napoleona Ēģiptes kampaņas atklājumi no jauna aktualizēja ideju par ūdensceļu no Sarkanās uz Vidusjūru. Ēģipte tolaik bija Osmaņu impērijas daļa, taču vietvalži Kairā arvien noteiktāk raisījās vaļā no sultānu varas, tiekdamies kļūt faktiski neatkarīgi. Saiknes ar Eiropu viņiem bija līdzeklis kā Stambulas ietekmes mazināšanai, tā modernizācijai, un eiropiešu uzņēmēji, finansisti un pētnieki bija Kairā laipni gaidīti. Viens no viņiem, francūzis Luijs Lināns de Belfons 1831. gadā tika iecelts par Ēģiptes valsts celtniecības darbu galveno inženieri un nāca klajā ar pirmo kanāla izbūves plānu. Nākamajās desmitgadēs idejai pievērsās vairāki eiropiešu inženieri un pētnieki, līdz 1854. gadā franču diplomāts Ferdinands de Lesepss saņēma koncesiju no Ēģiptes vietvalža Muhameda Saīda-pašā kanāla būves kompānijas dibināšanai. 1858. gadā Parīzē tika nodibināta „Suecas kuģniecības kanāla kompānija”, un nākamajā gadā iesākās rakšanas darbi.

Sākotnēji pasākums nelikās diez ko drošs. Kanāla būvei visdažādākos šķēršļus centās likt britu valdība, baidoties, ka jaunais jūras ceļš mazinās Lielbritānijas stratēģisko lomu reģionā. Tomēr projektu stingri atbalstīja Saīds-pašā un arī Francijas imperators Napoleons III, un kad akciju tirdzniecību savā paspārnē ņēma Rotšildu ģimenes Francijas atzars, tās tika ātri izpārdotas, savācot vajadzīgo sākuma kapitālu. Lieki teikt, ka sākotnējie plāni izrādījās pārāk optimistiski: kanāla būve cerēto 6 gadu vietā ilga 11 un cerēto 200 miljonu zelta franku vietā izmaksāja vairāk nekā 450 miljonus, un vēl vairāk nekā 200 miljonus prasīja nepieciešamie uzlabojumi nākamajās pāris desmitgadēs. Patiesībai gan neatbilst reizumis vēstures gaitā izskanējušie apgalvojumi par desmitiem tūkstošu bojāgājušo būvniecības darbos. Kā liecina arhīvu dati, celtniecības laikā no saslimšanām vai citiem iemesliem miruši apmēram tūkstotis strādnieku.