1918. gada 17. novembrī visu nozīmīgāko latviešu politisko partiju pārstāvji nodibināja Latvijas priekšparlamentu – Tautas padomi. Nākamajā dienā šī institūcija pasludināja suverēnas Latvijas Republikas nodibināšanu.

1918. gadā, arvien noteiktāk iezīmējoties Vācijas sakāves perspektīvai Pirmajā pasaules karā, valdība Berlīnē izrādīja arvien mazāku interesi par savas ietekmes saglabāšanu tās karaspēka okupētajā Baltijā. Tajā pašā laikā Krievija, kur nu jau gandrīz gadu pie varas bija boļševiki, līgumos ar Vāciju bija atteikusies no tiesībām uz lielāko daļu no Latvijas teritorijas. Tā izpaudās daudzkārt pieminētais Centrālaustrumeiropas impēriju brukšanas process, kas radīja šai telpā valstiskuma vakuumu, ko varēja piepildīt jauns saturs – nacionālais valstiskums.

Neatkarīgas Latvijas ideja, izskanējusi jau 1905. gada revolūcijas priekšvakarā, pirmo reizi konkrētas politiskas programmas veidolu ieguva 1917. gada 2. decembrī, kad tobrīd vēl vācu neokupētajā Valkā nodibinātā Latviešu Pagaidu nacionālā padome nāca klajā ar uzsaukumu „Visiem latviešiem”. Tajā tika deklarēts, ka „Latvija, t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale, ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems tās Satversmes sapulce.” Rīgā palikušie latviešu politiķi izveidoja savu organizāciju – Demokrātisko bloku, kurā iesaistījās gandrīz visu latviešu politisko partiju pārstāvji. 1918. gada rudenī Demokrātiskais bloks arvien aktīvāk sāka vērsties pie Vācijas valdības ar prasībām atzīt latviešu pašnoteikšanās tiesības. Vācijas valdība ar atbildi nesteidzās, taču 1918. gada novembra sākumā tās reakciju apsteidza Pirmā pasaules kara fināls – 3. novembrī Vācijā uzliesmoja revolūcija, 9. novembrī tā kļuva par republiku un 11. novembrī kapitulēja saviem pretiniekiem Rietumu frontē. Tas deva jaunu paātrinājumu notikumiem nākamajā Latvijas Republikas galvaspilsētā.

Latviešu politisko partiju pārstāvji, skaitā četrdesmit, sapulcējās Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās 1918. gada 17. novembra pusdienlaikā. Starp viņiem bija tādi vēlāk plaši pazīstami Latvijas politiķi kā Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un Otto Nonācs no zemsaviešiem, Fricis Menders, Pauls Kalniņš un Marģers Skujenieks no sociāldemokrātiem, Jānis Zālītis, Gustavs Zemgals un Kārlis Kasparsons no radikāldemokrātiem, Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš no nacionāldemokrātiem, Staņislavs Kambala no Latgales Zemes padomes un citi. Tapa Latvijas Tautas padome, kas pasludināja sevi par suverenās varas nesēju Latvijas teritorijā līdz brīdim, kad tiks ievēlēta jaunās valsts Satversmes sapulce. Par jauntapušās institūcijas priekšsēdi tika ievēlēts klāt neesošais Jānis Čakste – viens no vadošajiem Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbiniekiem, kurš tikai pirms dažām dienām bija no Petrogradas atgriezies Latvijā.

Laikraksts „Baltijas Vēstnesis”, pāris dienas vēlāk informējot par pirmo Latvijas Tautas padomes sanāksmi, diezgan daudz uzmanības veltījis notikumam sanāksmes ēkas ārpusē, šai sakarā pārstāstot vācu izdevuma „Rigasche Zeitung” ziņoto. Proti, sanāksmes rīkotāji izprasījuši atļauju no tā brīža varas turētāja – Vācijas ģenerālpilnvarotā Augusta Vinniga – līdzās Vācijas karogam pie ēkas pacelt arī latviešu sarkanbaltsarkano, bet galu galā pie ēkas sapulcējušies ļaudis novākuši Vācijas karogus pavisam. Tad nu kāds vācu virsnieks, kā atreferē „Rigasche Zeitung”, esot izteicies: latviešu sarkanbaltsarkanajam karogam tikai tik ilgi varot būt drošība, kamēr melbaltsarkanais vācu karogs te plīvojot, citādi latviešu karogam būtu drīz jāatdod vieta „sarkanajam anarhijas karogam”. Kā liecināja jau dažu tuvāko mēnešu notikumi, tobrīd tas bija visai precīzs situācijas vērtējums.