1898.gada 18.decembrī francūzis Gastons Šaslū-Lobā uzstāda pasaulē pirmo ātruma rekordu sauszemes transportlīdzekļiem. Viņš veic tā saukto „lidojošo kilometru”, kura laikā reģistrē lielāko ātrumu. Ar Žantū elektrisko automobili viņš kļūst par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kurš uzstādījis ātruma rekordu ar automobili. Lieki piebilst, šis gods tika zaudēts mēnešu, ne pat gadu laikā.

Gastons Šaslū-Lobā bija Francijas aristokrāts, kas, kā lielākā daļa turīgu un uzņēmīgu cilvēku, iemīlējās jaunajā idejā braukt pa ceļu ar motorizētiem ratiem, nevis zirgu vilktiem pajūgiem. Gastons Šaslū-Lobā bija augstdzimušais, kura tēvs bija viens no Napoleona III ministru kabineta locekļiem. Tāpēc arī viņš varēja veltīt daudz laika un lielu naudas daudzumu savam hobijam, kas bija autobraukšana.

Rekords, kuru Gastons Šaslū-Lobā uzstādīja, nebūtu iespējams, ja viņam nebūtu atbilstošs spēkrats. Rekordu, kas iegāja vēsturē kā pirmais pasaulē, Šaslū-Lobā uzstādīja ar Žantū firmas elektrisko automobili. Žantū, kas bija ratu un pajūgu ražotāja Šarla Žantū uzņēmums, pārprofilējās no liela apjoma zirgu ratu būvniecības uz pasažieru pārvadājumiem pielāgojamiem autobusu priekšgājējiem. Žantū automobiļu tirgū noturējās līdz 1907.gadam. Sacīkšu auto, ko Žantū uzbūvēja marķīza Šaslū-Lobā vajadzībām, bija ar elektromotoru darbināms agregāts, kam nebija speciāla modeļa nosaukuma. Toties tam bija tam laikam spēcīgs dzinējs – veseli 36 zirgspēki! Tas svēra diezgan pamatīgi – ap 1400 kilogramu, kam, protams, bija liela nozīme, kad vajadzēja saglabāt ātruma rekordu.

Lielās sacensības notika 1898.gada 18.decembrī aptuveni 26 kilometrus no mūsdienu Parīzes centra. Nelielā miestiņā marķīzs varēja izmēģināt spēkus ātruma rekorda uzstādīšanā. Pasākumu rīkoja Francijas automobiļu laikraksts, kas, protams, izmantoja šāda veida publicitāti, lai popularizētu automobiļus kā tādus. Jebkuras sacensības, kas notika pirmajos automobiļu vai lidmašīnu attīstības gados, pārsvarā visas notika ar vienu mērķi, iedrošināt sabiedrību uzticēties jaunajiem tehnikas brīnumiem.

Noteikumi pirmajam ātruma rekorda uzstādīšanas pasākumam bija pavisam vienkārši – ar spēkratu bija jānobrauc viens kilometrs, ko sauca par lidojošo kilometru. Fiksēja laiku, cik ātri braucējs veica distanci un tad izrēķināja vidējo ātrumu. Sanāca, ka pirmajā mēģinājumā uzstādīt pasaules ātruma rekordu Gastons Šaslū-Lobā brauca ar 63,13 kilometriem stundā. Pirmajai reizei tas šķita fantastisks panākums, lai gan jau pēc nepilna mēneša rekords krita.

Gastons Šaslū-Lobā bija liels auto entuziasts, jau pēc nepilna mēneša viņš uzlaboja sev piederošo rekordu par 3 km/h, tomēr straujākā izaugsme sākās, kad arī citi metās rekordu uzstādīšanā. Kamils Ženatsī jau pēc 10 dienām nobrauca kilometru ar vidējo ātrumu 80,35 kilometri stundā, lai Šaslū-Lobā to tūlīt pat uzlabotu līdz 92 km/h. Sīvo sāncensību uz 3 trim gadiem pārtrauca Ženatsī, kurš pirmais pārvarēja 100 km/h atzīmi, viņa rekords 105 km/h noturējās trīs gadus.

Tiklīdz ātruma rekordiem maiss bija vaļā, tā teju visos kontinentos sākās cīņa ar hronometru. Henrijs Fords bija viens no rekordistiem, kas sasniedza jau 147 km/h. Tāpat sievietes metās sacensību garā, un 1906.gadā Dorotija Lūita kļuva par pirmo rekordisti sievieti, viņa sasniedza 146 km/h.

Līdz pat 1963.gadam pārgalvīgie braucēji sasniedza rekordus pēc saviem ieskatiem, kad tos sāka regulēt Starptautiskā Automobiļu federācija noteica savus noteikumus. 1963.gadā “Spirit of America” uzstādīja jaunu rekordu, bet to neatzina, jo braucamajam bija trīs riteņi, tāpēc to sākumā akceptēja kā rekordu motociklu ieskaitē. Pēc tam federācija nolēma, ka noteikumos jāieraksta, svarīgākais sauszemes ātruma sasniegšanā ir, ka, lai kāds būtu braucamais, tam ir riteņi, kas neatraujas no zemes un stundas laikā tas veic divus ieskaites braucienus pretējos virzienos. Šī noteikumu daļa paredzēja, ka rekorda uzlabošanā nebūtu noteicošs vēja virziens.

Mūsdienās sauszemes ātruma rekordus jau sen uzstāda ar reaktīvu dzinēju aprīkotiem braucamajiem, kur absolūtais rekords pieder britam Endijam Grīnam, kurš tuksnesī aiztraucās ar 1227 km/h. Interesanti gan ir, ka 70.gados sieviešu rekordu uzstādīja sacīkšu braucēja Kreiga Brīdlova sieva Lī Brīdlova. Vīrs palūdza viņu pajoņot pa sāls ezera virsmu ar savu sacīkšu auto, lai nepielaistu pie ātruma rekorda sīvāko konkurentu. Kamēr vīri spēlējās ar stratēģiskām spēlītēm, Lī Brīdlova uz laiku kļuva par ātrāko sievieti pasaulē, aizbraucot ar 496 km/h.