1943. gada 18. janvārī Sarkanā armija pārrāva Vermahta fronti pie Ļeņingradas, pārtraucot 16 mēnešus ilgušo pilsētas totālo blokādi.

Operācija „Iskra” – „Dzirkstele”. Tā Padomju armijas virspavēlniecība bija nodēvējusi kaujas operāciju, kura sākās pašā padomju–vācu frontes ziemeļu galā 1943. gada janvārī. Šeit, pie Ladogas ezera dienvidu krasta Vermahts kontrolēja joslu, kuru vācieši dēvēja par „Flaschenhals” – „Pudeles kaklu”. Apmēram 12 kilometrus garš ezera krasta posms tālāk iekšzemē papletās nedaudz platāks – līdz kādiem 17 kilometriem. Šis „Pudeles kakls” bija pēdējais šķērslis, kas šķīra aplenkto Ļeņingradas pilsētu no pārējās vācu neieņemtās Krievijas teritorijas. Pēdējais, kas turēja Ļeņingradu blokādē, kurā tā bija pavadījusi nu jau gadu un četrus mēnešus.

Ļeņingradas blokāde ir viena no smagākajām humānajām katastrofām ne vien 2. pasaules kara, bet visu karu un militāro konfliktu vēsturē. Pilsētā, kur pirms kara sākuma dzīvoja apmēram 4 miljoni cilvēku, aplenkuma pārraušanas brīdī bija atlikuši vairs tikai kādi 800 tūkstoši, pie kam gandrīz puse no tiem bija Ļeņingradas frontes karavīri, no kuriem daudzi pirms kara dzīvojuši citur. Kopējais upuru skaits joprojām paliek nenoskaidrots. Nirnbergas starptautiskajā tribunālā figurējis skaitlis 632,000 bojāgājušo civiliedzīvotāju. Citas aplēses svārstās no 400 tūkstošiem līdz pat miljonam, lielā mērā arī tāpēc, ka daudzi blokādi pārcietušie mira vēlāk, jau evakuēti no pilsētas, bet drausmīgajos apstākļos neglābjami novārguši un nomocījušies. No aviācijas bombardēšanas un artilērijas apšaudēm bojā gāja tikai kādi 3% bloķētajā pilsētā – visi pārējie mira bada nāve vai nosala blokādes pirmajā un otrajā ziemā, kuras, cita starpā, arī bija padevušās aukstākas nekā parasti.

Blokādei droši vien nebūtu tik katastrofālu seku, ja Vermahts jau pirmajos kara mēnešos Padomju Savienībā negūtu necerētus panākumus. Jau mēnesi pēc operācijas „Barbarossa” sākuma vācu armiju grupa „Ziemeļi” ir 100 kilometrus no pilsētas. Augusta beigās somi pietuvojās Ļeņingradai no ziemeļiem, septembra sākumā vācieši noslēdza aplenkuma loku no dienvidiem un austrumiem. Somi apstājas pie savas valsts kādreizējās robežas, no kuras bija spiesti atkāpties Ziemas kara laikā. Vācu mēģinājumi piespiest maršalu Mannerheimu virzīt somu daļas tālāk uz dienvidiem nesekmējās, tomēr savu ieguldījumu Ļeņingradas blokādē somi deva. Negaidīti straujā nonākšana aplenkumā iesprostoja pilsētā daudzus, kuri citādi būtu paspējuši to pamest.

Daudzus gadus padomju oficiāla historiogrāfija daudz vēstīja par ļeņingradiešu varonību, bet noklusēja viņu ciešanu patiesos apmērus. Tomēr tos nav grūti iedomāties, ja iztēlojamies, ko modernas pilsētas iemītniekam nozīmē ziemas salā palikt bez pārtikas piegādēm un bez elektrības. Apšaudes un sala dēļ nedarbojās ūdensapgāde, bez elektrības negāja tramvaji, un visur nācās pārvietoties kājām. Ja dzīvoklis atradās vienā, bet darba vieta – otrā pilsētas galā, tad ceļš līdz darbam un atpakaļ vien jau prasīja daudz spēku, kur nu vēl pati strādāšana. Rūpnīcas strādnieks saņēma 250 gramus maizes dienā, kalpotājs – 125 gramus, tāpat bērni un pensionāri. Pie tam maizes kvalitāte bija briesmīga. Uzplauka melnais tirgus, kurā maizi varēja  dabūt – par briljanta gredzenu esot devuši vienu kilogramu.

1943. gada 18. janvārī, pusdesmitos no rīta Ļeņingradas un Volhovas frontu vienības sastapās Strādnieku ciemata Nr.1 nomalē. „Pudeles kakls” ir nolauzts – Ļeņingradas blokāde pārrauta.