1884.gada 18.janvārī Velsā labi zināms ekscentriķis Viljams Praiss nesekmīgi mēģina kremēt savu mirušo zīdaini. Sabiedrība bija šokā, jo kremācija šķita nepieņemama un mirušā ķermeni apgānoša. Praisu aizturēja policija, bet tiesā viņš spēja pierādīt, ka kremācija nav atļauta, bet arī nav aizliegta. Viņa slava ļauj panākt kremācijas aktu, kas to padara par pieņemamu bēru sastāvdaļu Lielbritānijā.

Viljams Praiss jeb pareizāk būtu teikts Dr. Viljams Praiss bija unikāla personība. Viņš bija cēlies no zemas kārtas un pietiekami nabadzīgas ģimenes Velsā, tomēr viņa vēlme kļūt par ārstu bija tik spēcīga, ka Praiss pats sev spēja sagādāt iztiku, lai iegūtu ārsta diplomu Londonā. Bet par viņu maz kas būtu zināms, ja Praiss nebūtu kļuvis par vietēja mēroga Velsas ekscentriķi. Viņš simpatizēja vienlīdzīgās demokrātijas idejām un piekrita tiem spēkiem, kas aizstāvēja domu par visu cilvēku vienlīdzību Lielbritānijā. Kādu laiku šādi viedokļi sagādāja viņam problēmas, un Praiss bija spiests doties trimdā. Tomēr trimdas gadi ļāva viņam uz notikumiem Lielbritānijā paskatīties no cita skatu punkta. Praiss iedziļinājās vēsturiskajos tekstos un aizrāvās ar seno druīdu kultūru. Tā dakteris pamazām kļuva par druīdu zināšanu un tradīciju pētnieku, kurš pats arī vēlējās kļūt kā senais druīds. Tas iezīmējās gan viņa uzvedībā, gan viņa dzīves uzskatos, gan arī viņa ģērbšanās stilā un manierēs.

1884.gads bija ļoti sāpīgs Praisa ģimenē. Janvārī nomira viņa un sievas piecus mēnešus vecais zīdainis, kuru Praiss izaicinoši bija nosaucis par Jēzu Kristu Praisu. Tēvs uzskatīja, ka viņa dēlam ir lemts kļūt par diženu līderi, kas iespējams pat atbrīvos Velsu no angļu pārvaldības. Šie uzskati ir vairāk nekā bīstami, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Praisu uzmana valsts iestādes. Jau pats fakts, ka savu bērnu Praiss vēlējās nosaukt par Jēzu Kristu, liek pieļaut, ka viņš apzināti provocēja sabiedrības reakciju pret sevi. Praisam patika būt uzmanības centrā, jo tādā veidā viņš ticēja, ka spēj nodot savus uzskatus arī citiem cilvēkiem.

Ņemot vērā, ka Praiss sevi asociēja ar seno druīdu tradīcijām, viena no lietām, ko viņš uzskatīja par nepieņemamu, bija apglabāt mirušos zemē. Praiss ticēja, ka mirušo ķermeņu aprakšana piegāna zemi un augsni, tāpēc viņš uzskatīja par savu pienākumu apglabāt mirušo dēlu, viņu kremējot.

1884.gada 18.janvārī viņš nesekmīgi arī to cenšas izdarīt. Apkārtnē esošie cilvēki pamana, ka uz pakalna notiek kāda rosība un sāk celties dūmi. Viņi izsauc kārtības sargus, kuri aiztur Praisu, turēdami viņu aizdomās par nozieguma pēdu slēpšanu.

Kamēr Praiss tika turēts apcietinājumā, policija noskaidroja, ka bērns miris dabiskos apstākļos un tēvs nav centies maskēt nozieguma pēdas. Tomēr kremēšana skaitījās mirušā ķermeņa apgānīšana, tāpēc Praiss stājās tiesas priekšā. Viņam gan izdevās pārliecināt tiesnesi, ka, lai arī kremācija nav atļauta, likumā tā nebija arī aizliegta. Tāpēc Praiss par kremācijas mēģinājumu sodu nesaņēma, pat vēl vairāk, tienesis atļāva viņam veikt dēla apbedīšanu pēc saviem ieskatiem. Tāpēc Praisa dēls kļuva par vienu no retajiem, kuru kremēja, nevis apbedīja.

Kremācija kopumā nav mūsdienu parādība. To plaši izmantoja senajā pasaulē, turklāt apvidos, kuros mirstīgās atliekas aprakt zemē vai akmeņu kaudzē nemaz nebija tik viegli. Par kremācijas izmantošanu Eiropā diskusijas atsākās 17.gadsimtā, lai gan tajā laikā sadedzināšana vairāk bija sods, nevis cieņpilna atvadīšanās.

Interesanti, ka vēl pirms Viljama Praisa Lielbritānijā bija skaļas diskusijas par kremāciju. Atsevišķi ārsti brīdināja, ka laikā, kad izplatās dažādas lipīgas slimības, kremācija ir labākais veids kā tās apturēt. Pēc Praisa iegūtās popularitātes 1902.gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma Kremācijas aktu, kas ļāva izveidot krematorijas un atvadīties no aizgājušajiem citādā veidā. Mūsdienās, pieaugot teritorijām, kuras aizņem klasiskās apbedījumu vietas un arī pieaugot filozofiskām idejām par attieksmi pret nāvi, kremācija iegūst aizvien lielāku atbalstītāju loku.