860. gada 18. jūnijā pie Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles ieradās flote ar vairākiem simtiem karotāju no ziemeļiem. Tie bija rusi – vēlākās Krievzemes toreizējie iemītnieki. Apmēram pusotru mēnesi šie sirotāji postīja Konstantinopoles apkārtni, pirms devās prom ar milzīgu laupījumu.

9. gs. vidus Bizantijas impērijai nebija viegls laiks. Senās Romas varenības mantiniece gan vēl joprojām bija viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā un, neapšaubāmi, visattīstītākā sociālās organizācijas un vispārējās civilizētības ziņā. Tomēr dienvidos impērija jau trešo gadsimtu cīnījās ar bīstamu ienaidnieku – arābu kalifiem. 860. gada martā Abāsīdu kalifa armija ieņēma nozīmīgu bizantiešu cietoksnis Loulonu; imperators Mihails III savāca visus pieejamos spēkus un šīs armijas priekšgalā devās uz dienvidu robežām. Galvaspilsēta Konstantinopole palika ar krietni samazinātu garnizonu; arī spēcīgā bizantiešu flote pamatā operēja Egejas jūrā, atvairīdama arābu jūras sirotājus.

Tieši šajā brīdī negaidītas briesmas uzbruka Konstantinopolei no ziemeļiem. 860. gada 18. jūnija pievakarē no Melnās jūras puses Bosfora šaurumā iezēģelēja vismaz pāris simti palielu kuģu, no kuriem krastā izkāpa vairāki tūkstoši līdz zobiem bruņotu karotāju. Tie bija ziemeļnieki, kuri jau iepriekšējās desmitgadēs bija uzbrukuši bizantiešu pilsētām Melnās jūras krastos un tika dēvēti par rosiem jeb rusiem. Respektīvi – iebrucēji bija ļaudis no zemēm, kur tobrīd sāka veidoties senā Krievzemes valsts.

Pēc visa spriežot, rusu skaits bijis no 5000 līdz 8000 – tiem laikiem visai ievērojama armija. Pilsētā atstātais nelielais garnizons labākajā gadījumā varēja cerēt atvairīt uzbrukumu Konstantinopoles mūriem. Ārpus pilsētas mītošie bija pilnīgi iebrucēju varā. Tābrīža Konstantinopoles patriarhs, viens no izcilākajiem Bizantijas laikmeta teologiem Fotijs I savos sprediķos atstājis spilgtas liecības par ziemeļnieku mežonību. Viņi ne vien laupījuši visu, ko atraduši, bet bez žēlastības apkāvuši iedzīvotājus bez dzimuma, vecuma vai kārtas izšķirības. Iespējams, runa ir ne vien par primitīvu slepkavošanu, bet arī par rituālu gūstekņu upurēšanu pagānu dieviem.

Cik var spriest no trūcīgajiem vēstures avotiem, Konstantinopoles sienām rusi tā arī nav uzbrukuši. Apmēram pusotru mēnesi plosījušies tuvākajā apkārtnē, viņi devušies prom. Pie tam 9. gs. avoti neko nemin par rusu sakaušanu vai bizantiešu armijas tuvošanos; šādas nianses parādījušās tikai vēlāko gadsimtu hronikās. Gluži otrādi – patriarhs Fotijs bilst, ka sirotāji devušies projām pēc pašu gribas. Tāpat bizantiešu avoti vēsta, ka pēc šī karagājiena aktivizējušies impērijas sakari ar rusiem, kuru vadoņi piekrituši kristīties un uzņēmuši pie sevis patriarha sūtītu bīskapu.

Rusu karagājiens uz Konstantinopoli hronoloģiski tuvu sakrīt ar laiku, kurā senkrievu hronikas min leģendārā varjaga, respektīvi – vikingu vadoņa Rjūrika kļūšanu par Krievzemes valdnieku. Pēc 12. gs. Krievzemes hronikas „Pagājušo gadu vēsture” paustā, Rjūriks kļuva par kņazu Novgorodā 862. gadā. Šī pati hronika apgalvo, ka uzbrukumu Konstantinopolei pēc Rjūrika pavēles vadījuši viņa karadraudzes locekļi Askolds un Dīrs, kuri šī karagājiena rezultātā uzmetušies par kņaziem poļanu ciltij, sākot valdīt Kijevā. Protams, agro viduslaiku hroniku ziņas nedrīkst uztvert kā nepārprotamu patiesību, un par to, kādi etnoģenēzes procesi tobrīd risinājušies tagadējās Krievijas rietumdaļā, joprojām pastāv vairākas atšķirīgas teorijas.

Tomēr viena no ietekmīgākajām versijām ir tā, saskaņā ar kuru senās Krievzemes valsts pamatus 9. gs. likuši ienācēji no Skandināvijas – vikingu vadoņi, kuri ar savām karadraudzēm kļuvuši par slāvu cilšu valdošo eliti. 860. gada uzbrukums Konstantinopolei, kas pēc sava rakstura ir tipisks vikingu sirojums, liecina par labu tieši šai teorijai. Karaspēka lielums, ja vien senās hronikas to stipri nepārspīlē, savukārt liek domāt, ka iebrucēju vidū bijuši ne vien skandināvu izcelsmes karotāji, bet arī viņu pārvaldīto slāvu cilšu piederīgie.