1928. gada 18. jūnijā lidojumā virs Ziemeļu ledus okeāna pazūd norvēģu ceļotājs Roalds Amundsens.

Roalds Engelbregts Gravnings Amundsens bija norvēģu polārpētnieks, kurš dzimis 1872. gada 16. jūlijā Borgā. Kuģu būvētavas īpašnieka un kapteiņa ģimenē Roalds bija ceturtais dēls, un māte, vēlēdamās dēla domas novirzīt no jūrniecības, bija uzdomājusi, ka dēls varētu kļūt par ārstu.

Tā nu 18 gadu vecumā, pabeidzot ģimnāziju, Roalds iestājās Kristiānijas (Oslo) universitātes Medicīnas fakultātē, kur mācījās tikai trīs gadus. Jo pēc mātes nāves pameta medicīnas studijas, kuras viņu it nemaz neinteresēja, jo jau no 15 gadu vecuma viņš sapņoja kļūt par ceļotāju. Tāpēc, jūrnieku romantiskās dzīves vilināts, sāka strādāt par matrozi, vēlāk par stūrmani uz dažādiem kuģiem.

Viņu droši var saukt par vienu no visazartiskākajiem Arktikas pētniekiem. Angļu polārpētnieka Džona Franklina (1786-1847) ceļojumu aprakstu iespaidots, vēlējās turpināt un realizēt Franklina iesākto Arktikas izpēti. 1897. gadā viņš bija komandā, kurā pirmo reizi kāds apceļoja Arktiku ziemā. Vēlāk, vēlēdamies doties pats savā ekspedīcijā – Ziemeļu magnētiskā pola noteikšanā, viņš devās uz Vāciju, kur ieguva izglītību ģeogrāfiskajā observatorijā.

Laikā no 1903. līdz 1906. gadam viņš kļuva par pirmo, kas šķērsojis Ziemeļrietumu jūrasceļu starp Atlantijas okeānu un Kluso okeānu. 1904. gadā ekspedīcija pētīja Būtijas pussalas rietumu piekrasti un Ziemeļu magnētiskā pola rajonu. Šajā rajonā Amundsena ekspedīcija iezīmēja kartē vairāk nekā 100 salu.  

1909. gadā Amundsens gatavojās sasniegt Ziemeļpolu. Tomēr viņu apsteidza amerikānis Roberts Pīrijs. Uzreiz pēc tam Amundsens nolēma doties uz Dienvidpolu, taču, baidoties no konkurentiem, ka atkal varētu ciest neveiksmi, savus plānus turēja slepenībā.

Ar kuģi 1910. gadā R. Amundsens devās uz Antarktīdu. 1911. gadā norvēģi tur ierīkoja nometni uz Rosa šelfa ledāja. Tajā pašā laikā Dienvidpolu sasniegt mēģināja arī angļu polārpētnieks Roberts Skots. Cenšoties apsteigt Skotu, Amundsens, kuram bija liela polāro ceļojumu pieredze, savu maršrutu izplānoja par pat 100 km īsāku nekā Skota ekspedīcijai. Transportam viņš izmantoja suņu pajūgus.

1911. gada 20. oktobrī Amundsens kopā ar četriem līdzdalībniekiem un 52 suņiem pajūgos uzsāka ceļu uz Dienvidpolu no ierīkotās nometnes. Aiz Rosa šelfa ledāja ceļotājiem lielas grūtības sagādāja priekšā esošā kalnu grēda. Pēc mēneša, kad pārtikas krājumu bija palicis maz, Amundsens lika nokaut daļu suņu. Ar šo gaļu baroja pārējos dzīvniekus, kā arī izmantoja ekspedīcijas dalībnieku pārtikai. Tālāk uz dienvidiem ceļš kļuva daudz vieglāks, bez reljefa šķēršļiem.

Viņš sasniedza galamērķi 14. decembrī, apsteidzot Robertu Skotu par apmēram 34 dienām. Ceļojums gan turp, gan atpakaļ ilga 99 dienas, abos virzienos bija noiets 2800 kilometru. Viņš bija arī pirmais cilvēks, kas sasniedza abus zemes ģeogrāfiskos polus — gan Dienvidpolu, ganZiemeļpolu.

No 1923. līdz 1925. gadam Amundsens vairākkārt mēģināja sasniegt Ziemeļpolu pa gaisu. Beidzot 1926. gadā viņš kopā ar itāļu dirižabļu konstruktoru ģenerāli Umberto Nobili veica pirmo pārlidojumu maršrutā Špicbergena – Aļaska. Dirižablis sekmīgi pārlidoja arī pār Ziemeļpolu.

1928. gadā Amundsens ar savu hidroplānu  devās Barenca jūrā meklēt Umberto Nobiles vadīto, vētrā iekluvušo un avarējušo gaisa kuģi “Italia”, bet tas viņam neizdevās, un pats Amundsens pazuda bez pēdām. Visticamāk, tas notika tieši 18 jūnijā. Viņa mirstīgās atliekas nav atrastas.

Amundsena vārdā nosaukta ieplaka Ziemeļu ledus okeānā, jūra, līcis, ledājs, kalns un ASV zinātniskā stacija.