1944. gada 18. maijā staļiniskais režīms uzsāka Krimas tatāru totālu deportāciju no tās vēsturiskās dzimtenes Krimas pussalā. Krimas tatāru nācijas liktenis izvērtās īpaši traģisks, ciktāl PSRS vara liedza tai atgriešanos dzimtenē līdz pat savam sabrukumam 20. gs. 80. gados.

18. maijs ir traģisks datums Krimas tatāru nācijas vēsturē. 1944. gada 18. maijā, nedēļu pēc Krimas pussalas atgūšanas Otrajā pasaules karā, padomju drošības iestādes uzsāka totālu Krimas tatāru deportāciju no viņu vēsturiskās dzimtenes. Deportācija ilga trīs dienas; dažādos avotos minētais izsūtīto skaits mēdz atšķirties, taču jaunākajās publikācijās bieži piesaukts skaitlis 238 500.

Tā bija viena no Staļina režīma īstenotajām veselu tautu deportācijām, kuras vara pamatoja ar šo tautu piederīgo aktīvu sadarbošanos ar vācu iebrucējiem. Valsts atriebība veselai nācijai par tās piederīgo darbībām pati par sevi ir noziegums pret cilvēcību. Tomēr arī konkrētie režīma argumenti bija visai apšaubāmi. Patiešām, Krimas tatāri piedalījās vācu veidotajos vietējās varas orgānos, zināms skaits – domājams, apmēram 10 000 – iestājās pašaizsardzības vienības un arī nacistu organizētos militāros formējumos. Tomēr līdzīgus pārmetumus var izvirzīt arī daudzu citu Padomju Savienības apgabalu iedzīvotājiem, tai skaitā krieviem. Pie tam ne mazāk kā 20 000 Krimas tatāru cīnījās Sarkanajā armijā, starp viņiem bija gan virsnieki, gan apbalvotie par varonību kaujās. Runājot par Staļina režīma patiesajiem motīviem, veicot šīs etniskās tīrīšanas, ticama šķiet versija, ka Padomju Savienība pieļāva iespēju pēc Otrā pasaules kara beigām uzbrukt Turcijai, un no robežai tuviem apgabaliem izsūtīja vairākas islamticīgas tautas, kuras neizcēlās ar lojalitāti padomju varai.

Vairākas nedēļas ilgais ceļš līdz nometinājuma vietām, kas lielāko tiesu atradās Uzbekijā, arī Sibīrijas ziemeļu apgabalos, notika piebāztos lopu vagonos, pusbadā un bieži arī slāpēs, pilnīgi bez medicīniskās palīdzības. Ceļā mira tūkstoši – cik, par to ir dažādas aplēses. Nometinājuma vietās, kur deportētajiem lielāko tiesu nebija sagatavotas nedz apmešanās vietas, nedz pārtikas krājumi, pirmajiem upuru tūkstošiem pievienojās jauni. Lielākais bojāgājušo skaits, kuru min Krimas tatāru aktīvisti, kas aptaujājuši savus tautiešus pagājušā gadsimta 60. gados, ir 109 956 mirušie laikā no 1944. jūlija līdz 1946. gada beigām, tātad jau nometinājuma vietās. Tie ir vairāk nekā 46% izsūtīto, un, ja tiem pieskaita ceļā mirušos, galīgais skaitlis, iespējams, tuvojas pat 50%.

Krimas kalnos un Dienvidu piekrastē tatāru iedzīvotāju īpatsvars pirms deportācijas bija ap 60%, dažviet sasniedzot pat visus 90%. Šie apgabali pēc režīma atriebes akcijas bija kā izmiruši, taču, tā kā Krima ir visai patīkama vieta dzīvošanai, tatāru mītnes vietas ātri aizpildīja ienācēji no Krievijas un Ukrainas. Tas ir iemesls, kāpēc, atšķirībā no citām deportētajām tautām, Krimas tatāriem tika liegts atgriezties viņu tēvutēvu dzimtenē arī tad, kad 1956. gadā viņus atbrīvoja no piespiedu nometināto statusa.

Līdz 1967. gadam spēkā bija nepārprotams aizliegums, pēc tam tika izmantota padomju pieraksta sistēma, faktiski liedzot lielum lielajam vairumam Krimas tatāru iespēju atgriezties līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Lai arī šobrīd Krievijas anektētajā Krimas pussalā pēc oficiāliem datiem dzīvo vairāk nekā 240 000 tatāru, veidojot apmēram 12% iedzīvotāju, pilnvērtīgu nacionālo kultūrtelpu šeit atjaunot viņiem nav izdevies.