Mūsu ēras 2. gadsimtā sāka izpausties pirmās pazīmes, ka Romas impērijas varenības apogejs tuvojas noslēgumam. Impēriju sāka plosīt iekšējas pretrunas. 193. gadā uz imperatora titulu pretendēja vienlaikus trīs provinču vietvalži. Cīņa starp pēdējiem diviem pretendentiem – Klodiju Albīnu un Septīmiju Sevēru – noslēdzās ar pēdējā uzvaru ilgajā un asiņainajā kaujā pie Lugdunumas Mūsu ēras 197. gada 19. februārī.

Mūsu ēras 2. gadsimtā Romas impērija sasniedza savas varenības zenītu. Tomēr, gadsimtam ejot uz beigām, arvien pamanāmāk iezīmējās iekšējās pretrunas, kas vēlāk lielā mērā izrādījās impērijai liktenīgas. Romas valsts iekārta nomināli saglabāja kādreizējos republikas institūtus, attiecīgi tajā trūka iesakņota varas mantošanas mehānisma. Jau kopš imperatora Trajāna laikiem 2. gadsimta sākumā izšķirošs šai ziņā bija imperatora gvardes – pretoriāņu – atbalsts, kas bija gūstams ar dāsnām naudas balvām.

Mūsu ēras 193. gadā pretoriāņi, nogalinājuši sev netīkamo imperatoru Pertinaksu, sarīkoja īstu troņa izsoli, kurā uzvarēja senators Didijs Juliāns. Šādu iepirkšanos varā neatzina vairāki provinču vietvalži – Peskennijs Nigers Sīrijā, Klodijs Albīns Britānijā un Septimijs Severs Pannonijā. Vietvalžu rīcībā bija viņu komandētie leģioni, kuri tagad izrādījās galvenais arguments varas cīņā. Valstī uzliesmoja pilsoņu karš.

Septimijs Severs, kura province atradās vistuvāk Itālijai, pirmais sasniedza Romu. Didijs Juliāns tika nogalināts, un jaunizceptais valdnieks piesavinājās Augusta titulu. Savam konkurentam Britānijā Klodijam Albīnam viņš piedāvāja Cēzara titulu, kas nozīmēja līdzimperatora un potenciālā varas mantinieka statusu. Tad viņš vērsās pret trešo troņa tīkotāju – Sīrijas vietvaldi Peskenniju Nigeru, kuru sakāva un, izkarojis vairākas sekmīgas kampaņas pret Romas kaimiņvalstīm, 195. gadā triumfāli atgriezās galvaspilsētā. Tagad viņam palika tikai viens nopietns konkurents – līdzšinējais sabiedrotais Klodijs Albīns.

Uz Britāniju tika nosūtīts sūtnis, kurš mēģināja vietvaldi noslepkavot, taču nesekmīgi. Tad Romas Senāts pasludināja Albīnu par valsts ienaidnieku. Negaidot Sevēra leģionu iebrukumu Britānijā, Albīns ar vairumu savu spēku pārcēlās uz kontinentu un iemaršēja Gallijā. Viņam piebiedrojās Spānijas provinces vietvaldis Lūcijs Novijs Rufs, taču pie Reinas izvietoto leģionu komandieris Vīrijs Lups palika Sevēram lojāls.

Pretēji Klodija Albīna cerētajam, Septimijs Severs uzsāka kampaņu pašā ziemas vidū. Abas armijas sastapās izšķirošajā kaujā Mūsu ēras 197. gada 19. februārī pie toreizējās Gallijas galvaspilsētas Lugdunumas – tagadējās Lionas Francijā. Romiešu vēsturnieks Kassijs Dions apgalvo, ka kaujā cīnījušies pa 150 000 vīru katrā pusē, taču tas šķiet pārspīlēti, ievērojot, ka visā romiešu armijā tolaik bija apmēram 400 000 vīru. Tomēr tiek lēsts, ka kaujā piedalījušies vairāk nekā 100 000, kas to padara par vienu no lielākajām un asiņainākajām Romas vēsturē. Ziņas par kauju ir skopas, bet zināms, ka tā ilgusi divas dienas, kas arīdzan ir rekordilgi tā laika karadarbībai. Tas bijis ilgs un nežēlīgs cīniņš līdz spēku izsīkumam. Iespējams, Septimija Severa uzvaru galu galā nodrošinājusi stiprāka kavalērija, kuras trieciens salauzis noasiņojušās Klodija Albīna armijas pretestību. Sakautais pretendents patvēries Lugdunumā, kur, visticamāk, nogalinājies. Uzvarētāji nežēlīgi izrēķinājušies ar Albīna ģimeni, nocērtot galvas viņa sievai un dēliem, un nav saudzējuši arī Lugdunumas iedzīvotājus.

Līdz tam plaukstošā Gallijas pilsēta Romas laikos tā arī vairs nekad nav atkopusies. Tāpat šie notikumi iedragājuši romiešu varu Britānijā, kura bija palikusi bez lielākās daļas karaspēka. Romiešiem nācies atstāt tikai dažas desmitgades iepriekš izveidoto nocietinājuma līniju tagadējās Skotijas vidienē – t.s. Antonija valni – un atkāpties uz Adriana valni tagadējās Anglijas ziemeļos. Atsākās regulāri ziemeļos dzīvojošo kaledoniešu sirojumi Britānijā, un arī romiešiem jau pakļautajās teritorijās bieži uzliesmoja sacelšanās. Apspiežot vienu no tām, 211. gadā dzīvību zaudēja arī imperators Septimijs Severs. Savukārt 2. gs. nogales pilsoņu karš kļuva par priekšvēstnesi daudz ilgākai un smagākai krīzei, kas nākamajā – 3. gadsimtā pašos pamatos iedragāja Romas impērijas varenību.