1645. gada 19. janvārī Dānijas karaļa dēls Valdemārs Kristians uzraksta draudīgu lūgumvēstuli Krievijas caram Mihailam Fjodoriovičam. Dānijas karaļa dēls jau teju gadu dzīvoja Krievijā pret paša gribu, jo Krievijas cars savas meitas līgavaini bija uztvēris kā Dānijas karaļa dāvanu. Pēc aicinājuma pāriet pareizticībā, izjuka plānotās kāzas. Bet Krievijas caram tas nešķita svarīgs iemesls, lai laistu jauno princi mājās.


Dānijas karaļa Kristiana dēls Valdemārs Kristians jeb dažkārt saukts arī par Volmēru bija viens no 16 karaļa bērniem. Viņa māte nebija augstdzimusi, kas nozīmē, ka neviens no bērniem nevarēja reāli pretendēt uz Dānijas troni. Papildus vēl jāpiemin, ka tikai Kristiana IV pēctecis Frederiks III pārveidoja Dāniju par absolūtu monarhiju, kur troni varēja mantot. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ideja saprecināt vienu no saviem jauktajiem bērniem ar Krievijas cara meitu, šķita lieliska doma. Karalis Kristians meklēja veidus kā uzlabot attiecības ar Krieviju. Viņam bija svarīgas labas attiecības cīņā ar zviedriem un poļiem, tāpēc dēlu Valdemāru Kristianu viņš aizsūtīja uz Maskavu. Ar pirmo Romanovu dinastijas caru jau bija sarunāts, ka dēls apprecēs cara meitu Irīnu. Taču ne vienmēr viss notiek kā plānots.

Valdemārs Kristians bija Dānijas karaļa dēls no otrās laulības. Viņa māte bija zemākas kārtas un nav pat vienprātības, kā viņa kļuva par karaļa otro sievu. Rakstos viņu min kā kaut ko līdzīgu trofejai precētajam kungam pēc viņa kāzām. Kas nozīmē, ka Valdemāra Kristiana māte varēja arī būt karaļa mīļākā piespiedu kārtā. Lai arī kādi bija ģimenes radu raksti, Dānijas karaļa bērni no šādas laulības uz troni pretendēt nevarēja. Tomēr viņus varēja izmantot kā diplomātiskus rīkus un ieprecināt citu valstu galmos. Valdmārs Kristians arī kādu laiku kalpoja kā tēva pārstāvis ārzemēs, līdz tēvs sarunāja viņa precības Maskavā.

1644. gada ziemā Valdemārs Kristians ieradās Krievijā. Viņš pieņēma tēva nolemto, ka jāprec Mihaila Fjodoroviča meita Irīna. Tomēr pēc ierašanās Krievzemē, Dānijas princim pieprasīja pāriešanu pareizticībā. Uz to gan viņš nebija gatavs piekāpties un paziņoja, ka atsakās. Krievijas cars nebija nekāds glaimotājs, nolēma jaunekļa prātu mainīt ar mājas arestu. Kā saka, kamēr princis nepārdomās, ārā no Krievijas netiks. Tā Valdemārs Kristians stūrgalvīgi turējās pie sava, līdz gandrīz pēc gada, nolēma caram piedraudēt. 1645. gada 19. janvārī, viņš iesniedza caram vēstuli, kurā draudēja ar spēku censties izlauzties brīvībā. Ja nu šī izlaušanās laikā viņš vai citi dāņi ies bojā, tad tēvs Dānijā ir informēts, ka tas būs noticis Krievijas cara rīcības dēļ. Mihailu Fjodoroviču šādi draudi nebiedēja un viņš ieteica princim padomāt vēl. Ja nu pats noliks vēderu garšļaukus, tad tikai savas jauneklīgās dedzības dēļ. Mihails Fjodorovičs uzskatīja, ka Dānijas karalis savu pusaristokrātisko dēlu atsūtījis kā dāvanu. Ja negrib precēties, tad paliks goda dēla vietā. Tā, bezspēcīgs un ieslodzīts, Valdemārs Kristians Maskavā sabija vēl pusgadu.

1645. gada jūnijā pēkšņi nomira Mihaila Fjodoroviča dēls. Visas runas par Dānijas draudzību bija vējā. Nomākts viņš ļāva dāņiem pamest savu pili. Pēc aptuveni pusotra gada Valdemārs Kristians varēja atgriezties mājās. Lai arī viņam bija teorētiski iedots Šlēzvigas-Holšteinas grāfa tituls, šajās zemēs princis nevaldīja. Pēc pamatīga kašķa ar māti par naudas jautājumiem, dēls pameta Dānijas galmu un pievienojās armijai. Zināms, ka 33 gadu vecumā viņš krita mūsdienu Polijas teritorijā, cīnoties Otrajā Ziemeļu karā.